“Uz virtuvi es neraujos, bet šad tad varu ko pagatavot.” Tā par sevi pieticīgi saka ĀRIS VILŠĶĒRSTS, tomēr pēc viņa gatavoto pusdienu baudīšanas jāteic — ar gatavošanu viņš pavisam noteikti ir uz “tu”. Viens no vieglāk pagatavojamajiem un iecienītākajiem ēdieniem Vilšķērstu ģimenē ir lagman — spageti ar medījuma gaļas mērci.
Šī ēdiena dzimtene ir Uzbekistāna, un ar to Āris sastapies pirms četrdesmit gadiem, kad kopā ar toreizējā Madonas rajona kultūras darbinieku kori devies uz šo valsti un kādā ēstuvē gadījies nobaudīt tradicionālo vietējo maltīti.
– Oriģināli šo ēdienu gatavo ar aitas vai liellopa gaļu, bet mūsdienās viss ir ļoti internacionalizējies. Tikpat labi mērces pagatavošanā var izmantot vistas gaļu. Pēc pamatreceptes visu sāk ar gaļu – to sagriež kubiciņos un apcep, pēc tam pievieno burkānus, papriku un blanšētus tomātus bez mizas, mazliet pievieno arī aso papriku un sautē līdz viss gatavs. Pāris stundas paiet, kamēr gaļa izsutinās. Dienvidnieki, protams, makaronus gatavo paši, bet es izmantoju spageti un jau gatavu medījuma gaļu. Ja gaļu pērk veikalā, jālūko, lai tās saturs būtu vismaz 85 %, citādi nemaz nav vērts ieguldīt laiku. Uz pannas apcepu sīpolus, līdz tie kļūst caurspīdīgi. Tad lieku tos katliņā, pievienoju gaļu un saldo tomātu mērci. Gaļu vajag aptuveni 700 gramu, sīpolus – puskilogramu. Sākumā izskatās, ka to ir ļoti daudz, taču cepot sīpoli saraujas. Tomātu mērci izlietoju apmēram divas trešdaļas no burciņas. Izrādās, ka šo ēdienu var gatavot divējādi – pielejot mazāk ūdens, sanāks spageti ar mērci, bet, ja ūdeni pievienos vairāk, būs zupa. Ja gaļas mērce izdodas biezāka, tas nekas – sildot to var atšķaidīt un ēdiens netiks samaitāts ne mazākā mērā, – savos virtuves noslēpumos dalās Āris Vilšķērsts.
Viņš parasti mērces pagatavošanai izmanto 0,7 litrus ūdens. Tā kā gaļas konservos jau ir pipari un sāls, tos papildus bērt klāt nevajag. Ja nu vienīgi kādam prasās papildināt.
– Personīgi es vēl nedaudz pievienoju melnos piparus, sāli vairāk nelietoju, jo makaronus vārot, tiem arī nākas piebērt sāli. Šis ir tāds ātrs un gana labs paēdiens, atgādina studentu laikus. Katrs, kas gatavo ko tamlīdzīgu, vadās pēc gaumes, var pievienot klāt jebko, – teic Āris.
Viņa recepšu pūrā ir arī ātrie "salāti", kas ideāli garšo uz maizītes. To pagatavošanai vajag ļoti smalkos kubiciņos sagrieztu speķi, sīpolus un saldo tomātu mērci. Sajaucot kopā šīs sastāvdaļas, veidojas garda masa, kurā esošie komponenti viens otram itin nemaz netraucē. Rezultātā iegūstama laba uzkoda. Vēl no studiju gadiem Āris atminas ceptos kartupeļus, kas pēc paša vārdiem, ir viņa stihija. Tos mēdzis pagatavot diezgan bieži, piedevām ar tik gardo, brūno garoziņu. Protams, klāt biezpiens, daudz sīpolu, kas Ārim tik ļoti garšo, un beigās pāri visam tiek pārsista ola. Jāteic, ka studiju laikā viņš iemācījies vēl kādu ātro recepti. Ātri vārāmajā katlā liek sagrieztus burkānus, uz pannas iepriekš apceptu vistu un pārlej ar krūzi ūdens. Divdesmit minūšu laikā gaļa pagatavojas ļoti mīksta un viegli nāk nost no kauliem.
Baudot gardo maltīti, acis piesaista turpat blakus novietotā ābolkūka, kas ir Āra sievas Veltas meistardarbs. Pēc vīra sacītā, sieva nemaz neprot negaršīgi gatavot – viss viņas gatavotais esot ļoti gards. Abu kopīgs vaļasprieks ir sēņošana, un ievāktie meža labumi pēcāk tiek likti burciņās, arī sasaldēti un sacepti, protams, izmantoti mērcei. No tiem sanāk arī smeķīga zupa. Pašu dārzā aug skābenes, gurķi, āboli – labumu netrūkst.
– Mūsu ģimenes ēšanas paradumi ir īsteni latviskā gaumē, tomēr mēdzam izmēģināt arī ēdienus no citu valstu virtuves. Ja tie iepatīkas, paturam savā recepšu krājumā. Dažreiz sanākam kopā kuplākā skaitā pat trīs reizes nedēļā, jo mazbērniem sadalīti vakari, kad viņi paliek pie mums. Vienam mazbērnam garšo makaroni, otrs tos neēd – dikti garšo kartupeļi. Bet lielākoties ēdam visi vienu ēdienu. Mēģinu tradicionālajām receptēm pievienot klāt savas garšvielas – ja patīk, palieku pie tā, bet, ja ne, atgriežos pie sākotnējās receptes. Ziemas krājumus marinēju un gatavoju pati, sagatavoju arī biešu zupas sagatavi. Tas aiztaupa laiku, kad, atnākot mājās no darba, sagribas uzvārīt zupiņu. Tā kā mums patīk sēņot, tās marinēju. Atradu recepti vienā vecā grāmatā, izmēģināju, un man tā ļoti iepatikās. No savas mammas laikiem gatavoju cepelīnus latgaļu gaumē. Cepelīnus gatavoju reti – uz kādu jubileju vai svētku reizi, jo tas ir darbietilpīgs process. Savukārt ābolkūka, ko gatavoju, arī ir gadu gadiem iecienīts un pārbaudīts ēdiens manā ģimenē, – smaidot saka Velta Vilšķērste.
08.12.2023.
