Ir sāpes, kuras neizdzēš laiks, tās nerimst, kad iegulst vēstures grāmatu lapās. Tās dzīvo ģimeņu stāstos, vecvecāku atmiņās, fotogrāfijās, kurās palikušas sejas, kuras dzimtene reiz zaudēja.
Šogad aprit 85 gadi kopš pirmās masveida deportācijas, kad padomju okupācijas režīms 1941. gada jūnijā no Latvijas izsūtīja 15 424 iedzīvotājus. Godinot komunistiskā genocīda upurus, visā Latvijā notika piemiņas pasākumi.
Madonā pie Šķeltā akmens – vietā, kur pirms 85 gadiem daudziem mūsu puses ļaudīm iesākās ciešanu ceļš – 14. jūnijā ar klusuma brīdi pieminēja deportētos, kuriem pretlikumīgi tika atņemtas viņu tiesības, pretlikumīgi viņi tika arestēti, ieslodzīti un aizvesti tālu prom no dzimtenes, no mīļajām un ierastajām vietām. Tika salauztas dzīves.
– Kad mēs domājam par to laiku, kad mēs domājam par deportācijām – vai tā būtu tālā senatne, kas ir Bībelē aprakstītā ebreju trimda Babilonijā, vai arī šīs relatīvi nesenās staļiniskā genocīda deportācijas -, jebkurā gadījumā mūs pārņem dziļu sāpju, mokošas bezpalīdzības un zaudējuma sajūta. Šīs atmiņas ir smagas, un tās ir grūti panesamas cilvēkam. Tas var uzjundīt izmisumu, dusmas un sēras. Tāpēc rodas jautājums – kāpēc tā notika? Un šis neatbildētais jautājums var mūs mocīt ilgi. Bet, ja mēs to liekam Dieva rokās, tad mēs redzam, ka atmiņas ir spēks, kas var atkal darīt dzīvu, – klātesošos uzrunāja Viesturs Rikveilis, Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. – Kad mēs pieminam izsūtītos, mēs viņus izraujam no aizmirstības. Mēs viņus atkal darām dzīvus, un kopā ar viņiem dzīvi kļūstam arī mēs. Jo Dievs gāja kopā ar viņiem svešumā. Viņš bija un ir tur, kur plūst asaras, kur valda bailes, kur sarūk cerība. Bet Dievs mierina savējos. Pravietis Jesaja teica katram trimdā aizvestajam: "Nebīsties, jo Es esmu tevi izpircis. Es nosaucu tevi vārdā, tu esi Mans." Tāpēc šie vārdi ir svēti. Pie kristībām mācītājs saka: "Kristībās tu esi saņēmis Svēto Garu un apzīmēts par Kristus īpašumu mūžīgi". Visi šie vārdi ir Kristus īpašums. Katrs aizvestais, katrs deportētais, katrs bezvainīgi nogalinātais ir un paliek Dieva mīļotais bērns. Un viņu vārdi ir ierakstīti dziļi Dieva rokā. Ja arī pasaulīgā atmiņa to sāktu aizmirst, Dievs savējos neaizmirsīs nekad. Viņa mīlestība ir stiprāka par nāvi, par badu, par aukstumu, par pārcilvēcisku darbu, par visām tām ciešanām un netaisnību, ko nācās pārdzīvot izsūtītajiem.
Pieminot visus tos 1941. gada 14. jūnijā izsūtītos Madonas draudzes pagastu iedzīvotājus, kā arī visus citus deportētos, Viesturs Rikveilis aicināja ar klusuma brīdi pieminēt tos, kuri neatgriezās, un lūgt Kunga svētību visiem, kas ir palikuši, kas ir atgriezušies.
– Sargi mūs no kara, no svešu zemju iebrukuma, no iekšējām nesaskaņām, un dod, Kungs, ka tas, kas notika pirms 85 gadiem, nekad neatkārtojas. Lai tas nav jāpiedzīvo mums, mūsu bērniem un mazbērniem. Kungs, mēs lūdzam par jauno paaudzi, – aizlūdza mācītājs Viesturs Rikveilis.
– Dod, Kungs, ka šīs atmiņas paliek dzīvas arī viņiem, arī tad, kad būs pagājuši simts un vairāk gadi. Dod, Kungs, ka tas mūs visus stiprina un vada. Dod, Kungs, ka mūsu zeme ir patiesi brīva. Jo tikai Tavā vārdā mēs varam cerēt uz nākotni. Tikai Tavā vārdā mēs varam būt droši. Tāpēc visas mūsu lūgšanas liekam tajā vienā lūgšanā, ko mums ir mācījis mūsu Kungs Jēzus Kristus, – kopīgā lūgšanā vienoties, aicināja Viesturs Rikveilis.
1941. gada 14. jūnijā Latvijas tauta piedzīvoja vienu no savām traģiskākajām vēstures lappusēm. Vairāk nekā 15 400 cilvēku no Latvijas tika izsūtīti nezināmā virzienā, tajā skaitā 430 cilvēki no Madonas novada.
– Tā bija nakts, kad pazuda tūkstošiem sapņu, kad tika atņemta brīvība, dzimtene un bieži vien arī dzīvība. Tas bija īpaši nežēlīgs, vardarbīgs genocīds pret Latvijas tautu, ko īstenoja padomju okupācijas režīms. Komunisti bija izveidojuši īpaši vardarbīgu sistēmu, lai salauztu cilvēku gribu, salauztu viņu mīlestību pret savu tautu, savu valsti un savu kultūru, tādā veidā mēģinot iebiedēt tautu un panākt aklu pakļaušanos totalitārajam režīmam.
Šiem nevainīgajiem cilvēkiem nācās piedzīvot īpašu nežēlību un necilvēcību. To mēs redzam jau pašā deportāciju norisē – naktī, visdziļākajā miegā, pie māju durvīm un logiem skaļi klaudzinot, tika modināti cilvēki. Ģimenes bieži vien nesaprata, kas notiek, un tām tika dots ļoti īss laiks, lai sagatavotos un dotos prom. Nebija atbilžu uz jautājumiem – kāpēc, uz kurieni, – vēsturiskos notikumus atgādināja Zigfrīds Gora, Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks. – Necilvēcība turpinājās savākšanas punktos un stacijās. No ģimenēm tika nošķirti vīri un tēvi, melīgi apgalvojot, ka drīz visi atkal satiksies. Vīriešus nosūtīja uz Gulaga nometnēm, kur smagā darbā viņi gāja bojā. Ja kāds izdzīvoja līdz 1942. gadam, viņam nereti tika piespriests augstākais soda mērs. Stacijās sievas savus vīrus, bērni savus tēvus, mātes savus dēlus redzēja pēdējo reizi. Viss šis tālais ceļš cilvēkiem bija ārkārtīgi nežēlīgs. Šī nežēlība izpaudās ne tikai dzīves un darba apstākļos, ne tikai cīņā par izdzīvošanu, bet arī pašā būtībā. Cilvēki netika sodīti par kādu noziegumu. Viņi tika sodīti par to, kas viņi bija – skolotāji, zemnieki, valsts ierēdņi, sabiedriski aktīvi cilvēki, karavīri, virsnieki, cilvēki, kuri mīlēja savu zemi – Latviju. Tāpēc šodien mēs ne tikai pieminam šos notikumus un godinām komunistiskā genocīda upurus. Tas ir arī aicinājums un brīdinājums mums visiem, īpaši jaunajai paaudzei, ka šāda vardarbība nekur nav pazudusi. Tā var atkārtoties. Jau šobrīd tepat Eiropā, netālu no mums, notiek karš, un karš ar vardarbību iet roku rokā. Arī totalitārisms nav pazudis. Joprojām ir cilvēki un politiski spēki, kuri vēlas iegūt neierobežotu varu, valdīt pār cilvēku prātiem un darbiem, vienlaikus atņemot viņiem brīvību un cieņu. Mūžīga piemiņa genocīda upuriem. Lai mums visiem, latviešu tautai, ir spēks pretoties vardarbībai, necilvēcībai un totalitārismam.
Pie Šķeltā akmens sanākušie kavējās atmiņās un pārdomās, bet noslēgumā vienojās kopīgā un ļoti zīmīgā dziesmā "Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme", ko izpildīja vokālais ansamblis "Variants". Kā katru gadu, pēc atceres pasākuma represētie tikās Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā.
16.06.2026.