Liezēriete DZINTRA KAPTEINE virtuvē rosās ļoti labprāt — viņas gatavotos kārumus izbauda gan tuvinieki un ģimenes locekļi, gan vietējie, kuri izmēģinājuši saimnieces gardos meistardarbus un vēlas ar tiem sevi iepriecināt īpašos svētkos. Dzintras virtuvē top gan sāļie, gan saldie ēdieni.
– Pēc izglītības esmu pārtikas tehnologs. Mana vecmamma no tēva puses cepa kūkas un tortes, es piepalīdzēju, kā varēju, un darīju, ko man lika. Bet mīlestību pret ēst gatavošanu es īsti neizjutu – drīzāk ātrāk gribējās tikt pie kāruma, kas tapa. Kad beidzu astoto klasi (manā laikā bija astoņu klašu izglītība), sāku domāt, kur tālāk mācīties. Sākotnēji doma bija skoloties vidusskolā Madonā, bet, kad aizbraucu apskatīt šo mācību iestādi, man ļoti nepatika, ka tā ir tik liela. Tad abas ar draudzeni nolēmām, ka mācīsimies Jēkabpilī, bet atkal nekas no tās domas nesanāca. Beigu beigās izvēle izšķīrās par labu Smiltenei – man teica, ka tā esot skaista pilsēta, un tā devos skoloties turp. Negribēju būt ne veterinārārste, ne agronome – izvēlējos mācīties par pavāru, bet ne jau aiz mīlestības pret ēst gatavošanu – es gribēju tikt uz kuģa strādāt, lai varētu pabraukāt pa pasauli. Mācījos trīs gadus un sešus mēnešus, man iepatikās sava profesija, šķita interesanta. Manam kursam bija labi pasniedzēji, arī kursa kolektīvs bija draudzīgs. Bet, kad mācības pabeidzu, man vairs negribējās strādāt uz kuģa – sapratu, ka būšu tālu no mājām. Esmu izgājusi arī konditora kursus, tie man ļoti patika un bija interesanti. Juku laikos sāku audzēt gotiņas – paaudzēju teliņu, pārdevu. Tā aizsākās lopiņu turēšana – parādījās gotiņa, cūciņa. Man pēc tam vēl piedāvāja pavāra darbu vairākās vietās, bet es nespēju to apvienot ar darbu saimniecībā, – stāsta Dzintra Kapteine.
Viņai vairāk patīk darboties ar rauga mīklu, lai gan tā arī dažreiz var neizdoties tik laba, cik vajadzētu. Dzintra saņem arī pasūtījumus, lai cilvēki, kas iecienījuši viņas gatavotās mājas tortes, savus svētkus padarītu īpašākus. Dzintra uzsver – darbojoties virtuvē, vienmēr jābūt labā noskaņojumā un ar pozitīvām emocijām piepildītam, jo ēdiens neizdosies labs, ja tam pievērsīsies ar drūmām domām vai īgnumu.
– Darbs jādara ar patiku, nedrīkst domāt: "Kā man negribas tagad strādāt!" Tas pats attiecas uz marinējumiem. Es sākumā domāju, ka dārzā nekas daudz neizaugs, bet tagad jāteic tā – spēj tik nest visus labumus uz māju. Marinēju gurķus, lieku burciņās lečo, plānoju izmēģināt arī jaunu salātu recepti. Virtuvē tomēr lielākoties pieturos pie senām un pārbaudītām, zināmām receptēm – eksperimentēt nav manā dabā. Negatavoju ne lazanju, ne citus mūsdienīgos ēdienus. Arī svētkos uz mana galda vienmēr ir atrodams viss ierastais – kotletes, karbonādes, kāpostu tīteņi. To visi gaida un ir iecienījuši. Agrāk arī bija maz garšvielu – pipari, lauru lapas, sāls. Tagad visa kā ir tik daudz, dažādi garšvielu maisījumi un jaunas garšvielas parādījušās. Nu jau esmu piešāvusies to izmantošanā. Kopš beidzu mācības Smiltenē, pagājuši četrdesmit trīs gadi. Bieži ieskatos savā senajā recepšu kladē, bet, gatavojot ēdienu pēc visām sastāvdaļām, kādas norādītas, saprotu, jūtu, ka tas vairs negaršo tā, kā kādreiz, – domīgi nosaka Dzintra Kapteine.
Bieži vien viņa uzcep speķa pīrādziņus – arī ikdienā, ja nav nekādu svētku. Patīkamu sajūtu rada smarža, kas piepilda māju, un arī svētku reizēs tuvinieki gaida gardumus. Dzintras vīrs Aivars ir aizrautīgs makšķernieks un ne reti pārnāk mājās ar varenu lomu. Viens no Kapteiņu pāra firmas ēdieniem ir zivju bumbiņas, kas kļuvis iecienīts ne tikai ģimenes, bet arī apkārtējo vidū.
– Reiz kāds ģimenes loceklis vienos svētkos atveda nogaršot mazas kotletītes, kas gatavotas no zivju gaļas. Mums ļoti iegaršojās, nolēmām paši pamēģināt. Gatavojot es visas sastāvdaļas lielākoties lieku uz aci, konkrētus mērus neizmantoju, bet zivju bumbiņu mērcei gan sekoju līdzi uzmanīgi pēc receptes – tā tika aizgūta no vīra makšķernieku žurnāla "Copes lietas". Bumbiņas gatavojam pārsvarā no līdaku gaļas – vīrs zivis izfilē, gaļu samaļam divreiz, pieliekam klāt vārītus rīsus, nedaudz cūkas speķa, krējumu, citronpiparus, parastos piparus, sāli, mazliet miltu. Tālāk ar rokām tiek saviļātas bumbiņas un tās ievieto cepeškrāsnī, aplejot ar iepriekš gatavoto mērci. Tā savukārt top no diviem litriem ūdens, sāls, cukura, lauru lapām, graudu un smaržīgajiem pipariem, krustnagliņām, sīpoliem, burkāniem, sviesta, kurā dārzeņus apcep, un tomātu mērces, kā arī etiķa. Mērci gatavo līdz tā uzmet burbuli, tad atdzesē un lej pāri bumbiņām. Šī ēdiena gatavošana nav grūta, bet aizņem daudz laika, – virtuves noslēpumos dalās Dzintra.
Jau minētās mājas kūkas Dzintrai izdodas pasakaini gardas – par to pārliecinājāmies arī mēs, nobaudot maigu un gaisīgu saimnieces gatavoto meistardarbu. Dzintra ir cepusi gan "Napoleonu", gan medus kūku, bet diezgan reti – visbiežāk tiek cepta tieši lauku kūka pēc labi zināmās vecās receptes. Ja kāds palūdz izcept ko īpašāku, Dzintra piekrīt – viņai ir grūti atteikt, bet cilvēkus iepriecināt ļoti patīk. Un, ja vēl kāds pasaka labu vārdu vai padalās ar pozitīvu atsauksmi, Dzintra sajūtas ļoti patīkami.
– Man patīk virtuvē darboties pilnībā vienai – ja tā ir mana virtuve, tad tikai mana. Tad, kad vīrs tīra zivis un darbojas ar savām lietām virtuvē, es viņu arī netraucēju. Virtuvē jābūt kārtībai un tīrībai, un nekam liekam apkārt nav jābūt – pa rokai jāatrodas tikai tiem produktiem, kas konkrētajam ēdienam paredzēti, – teic Dzintra.
25.08.2023.
