Krimināltiesību zinātne mūsdienās atrodas nepārtrauktā modernizācijas procesā. Tas ir saistīts ar sabiedrības ekonomisko, politisko un organizatorisko attīstību, kā arī cilvēku tiesiskās apziņas vērtību maiņu.
Citiem vārdiem, kriminālā justīcija vēl aizvien cenšas panākt pienācīgu līdzsvaru starp individuālā likumpārkāpēja tiesībām, cietušā tiesībām un sabiedrības rūpēm par tās drošību.
2018. gada 1. janvārī stāsies spēkā likums „Grozījumi Krimināllikumā" (pieņemts 08.06.2017.). Krimināllikums, cita starpā, tiek papildināts ar jaunu 132.1 pantu „Vajāšana", kurā paredzēta kriminālatbildība par vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja personai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību. Par šāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu varēs sodīt ar īslaicīgu brīvības atņemšanu (uz laiku līdz trim mēnešiem), piespiedu darbu vai naudas sodu.
Komentējot minēto kriminālpārkāpumu, vēlos norādīt, ka „vajāšana" ir viens no vardarbības veidiem. Tā ir ļoti izplatīta vardarbīgās partnerattiecībās – starp laulātajiem vai nereģistrētā kopdzīvē dzīvojošām personām, kā arī starp bijušajiem partneriem. Esošo vai bijušo partnerattiecību ietvaros vajāšana ir īpaši bīstama, jo varmākam ir zināma informācija par upuri – upura ieradumi, ikdienas gaitas, darbavieta, radinieki, utt.
Salīdzinājumam gribu atzīmēt, ka citās Eiropas Savienības valstīs vajāšana tiek noteikta kā īpašs noziedzīga nodarījuma veids, vienlaikus piedāvājot cietušajiem nepieciešamo aizsardzību, jo vajāšana ir atkārtotu darbību kopums. Vismaz piecpadsmit ES valstu krimināllikumos ir īpaša norma, kas attiecas uz vajāšanas sodīšanu. Šāds regulējums ir: Austrijā, Beļģijā, Horvātijā, Čehijā, Dānijā, Vācijā, Ungārijā, Īrijā, Itālijā, Luksemburgā, Maltā, Nīderlandē, Slovākijā, Zviedrijā, Lielbritānijā. Tā kā vajāšanas paņēmieni var būt dažādi un laika gaitā arī mainīties, attīstoties digitālajām tehnoloģijām, lielākā daļa valstu, kas atzīst vajāšanu par sodāmu noziedzīgu nodarījumu, normatīvajos aktos neiekļauj izsmeļošu darbību uzskaitījumu, vienlaikus saglabājot divus būtiskus elementus – atkārtota uzvedība un nodoms.
Lai personas nenonāktu nelabvēlīgās situācijās, uzskatu, ka svarīgi ir zināt un izprast Krimināllikuma 132.1 panta piemērošanas tiesiskos aspektus. Šajā sakarā vēlos paskaidrot, ka:
1) no valodniecības aspekta latviešu valodā – „vajāt" nozīmē 1) „sekot (kam), lai to notvertu; dzīties pakaļ"; 2) uzmācīgi, neatlaidīgi vērsties (pie kāda), traucēt; pastāvīgi nodarbināt kāda prātu, domas (skat. Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca, izd. „Izdevniecība Avots", Rīga, 2006, 1144. lpp.). Vajāšanas jēdziena skaidrojums ietver nepieciešamību darbībām būt neatlaidīgām, traucējošām un ilgstošām, lai tās varētu definēt kā vajāšanu;
2) no objektīvās puses vajāšanu var izdarīt vairākos veidos – tā var izpausties kā uzmācīga komunikācija, miera traucēšana, ilgstoša uzturēšanās vienā vietā, lai novērotu citu personu, vai citas personas aizskaršana jebkurā citā līdzīgā veidā bez likumīga iemesla. Vajāšanu var realizēt arī vienkārši atrodoties pie personas privātīpašuma vai iekļūstot tajā, sūtot, piegādājot, novietojot materiālu vai priekšmetu vajātajai personai pieejamā vietā bez jebkāda iemesla. Vajāšana var ietvert arī informācijas ievākšanu par personu, komunicēšanu ar vajātajai personai tuvu cilvēku;
3) attiecīgā Krimināllikuma panta izpratnē, vajāšana ir jebkāda tāda atkārtota draudīga izturēšanās pret konkrētu personu, kas iedveš šai personai bailes. Draudīga izturēšanās var būt vairākkārtēja citas personas izsekošana un iesaistīšanās nevēlamā saskarsmē ar citu personu. Tā var būt fiziska sekošana vardarbības upurim, ierodoties viņa darbavietā, sporta vai izglītības iestādē, kā arī sekošana vardarbības upurim virtuālajā vidē (tērzētavās, sociālo tīklu tīmekļa vietnēs u. c.). Iesaistīšanās nevēlamā saskarsmē ir arī aktīva sazināšanās ar vardarbības upuri, izmantojot jebkādus pieejamos sakaru līdzekļus;
4) būtisks Krimināllikuma 132.1 panta elements ir tajā noteiktais, ka personai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību. Tas nozīmē, ka jāpastāv objektīviem apstākļiem, kas liecina par to, ka vajātājs varētu nodarīt kaitējumu vajātajam vai tā tuviniekiem, piemēram, ir ziņas par to, ka vajātājs agrāk ir varmācīgi izturējies pret vajāto, tā tuviniekiem vai citām personām. Vajātājs ir bijis agrāk sodīts par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpat vajātājam var būt motīvi apdraudēt minēto personu drošību – atriebība, greizsirdība, mantkārība. No subjektīvās puses komentējamo Krimināllikuma pantu var izdarīt tikai ar tiešu nodomu.
Rezumējot augstāk minēto, uzskatu, ka svarīgs kritērijs būs Krimināllikuma 132.1 panta piemērošana praksē. Īpaši, vai tiesību normas piemērotāja darbība būs efektīva, gan atturot personas no noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, gan arī panākot krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.
Analizējot Krimināllikuma 132.1 pantu, ir secināms, ka attiecīgā likuma panta piemērotājam tiek dota samērā liela brīvība, kura vienlaikus uzliek lielu atbildību rūpīgi izvērtēt katru konkrēto gadījumu.
Nobeigumā gribu atgādināt, ka, cenšoties panākt likumā paredzēto pārkāpumu atturošo funkciju, ir jāatceras ķīniešu filozofa Laodzi (6.-5. gs. p. m. ē.) atziņa, ka tad, „kad tautai pieaug esošo ieroču skaits, karaļvalstī ir vairāk nemiera; kad pieaug prasmīgu un meistarīgu cilvēku skaits, top vairāk neredzētu mantu; kad pavēlēs un likumos pieaug pantu skaits, parādās aizvien vairāk zagļu un laupītāju".
1.12.2017.
