Pagājušajā piektdienā Zemkopības ministrijas zālē pasniedza Meža nozares gada balvu "Zelta čiekurs", kas ir augstākā atzinība par sasniegumiem meža nozarē. Balvu "Zelta čiekurs" nominācijā "Par mūža ieguldījumu" saņēma arī ilggadējais mežu pētīšanas stacijas "Kalsnava" direktors Antons Kažemaks.
Ilgus gadus viņš veltījis mežzinātnes attīstībai Kalsnavā, bet tagad dzīvo Rīgā. Ar Kalsnavu joprojām saista gan atmiņas, gan meža īpašums "Mežvīni".
Visi gada balvas ieguvēji – Alfons Grīnfelds, Rita Insberga, Jānis Kazeks, Antons Kažemaks un Viktors Šķērsts – savu mūžu veltījuši meža nozares attīstībai un ir profesionāļi savā jomā, kuru devumu augstu novērtējuši meža nozares pārstāvji.
Antons Kažemaks ir dzimis 1935. gada 19. jūnijā Preiļu rajona Jasmuižā. Pārceļoties uz Kuldīgu, mācījies Kuldīgas vidusskolā, pēc kuras beigšanas iestājies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē. Pēc diploma saņemšanas 1959. gadā pirmā darbavieta bija Kuldīgas MRS Kurmāles mežniecība, kur jaunais speciālists strādāja par mežziņa vietnieku. Pēc tam sekoja darbs Mazsalacas MRS, kur Antons Kažemaks bija direktora vietnieka amatā. 1964. gadā Antons Kažemaks pārcēlās uz Kalsnavu, lai vadītu mežu pētīšanas stacijas "Kalsnava" darbu. Šajā amatā nostrādāti nepilni 30 gadi. Paralēli bija gan vadošais darbs, gan pētījumi meža zinātnē. – Tur jau citādi nevarēja strādāt, ja nenodarbojās ar zinātni. Liktenis bija ļoti labvēlīgs, jo, lai arī mani vairākas reizes gribēja pārcelt citur, tas nenotika, un man bija iespēja nostrādāt 30 gadu vienā darbavietā. Tikai tad var kaut ko paliekošu izdarīt. Atmiņā palicis labs kolektīvs, un manā laikā aktīvi pie zinātniskajām tēmām strādāja daudzi jaunie speciālisti, vāca materiālus doktora disertācijām, un bija, kas strādā arī ražošanā. Esmu priecīgs, ka līdzās bija ļoti labi un darbīgi cilvēki.
Antons Kažemaks mežu pētīšanas stacijā "Kalsnava" direktora amatā nostrādāja līdz 1993. gadam.
Vaicāts par to, no kurienes radusies interese par mežu, viņš atcerējās: – Jau no bērnu dienām biju saistīts ar mežu. Latgales pusē ne tik daudz, cik, dzīvojot Kuldīgā.
Dažus gadus strādāju pie saimniekiem, un tur bija tāda kārtība, ka līdz siena pļaujai visus lopus vajadzēja ganīt mežā. Tā kā gāju ganos, kādas divas vasaras nodzīvoju pa mežu. Iepatikās. Pēc kara sabiedrībā valdīja uzskats, ka pagastā pirmais cilvēks ir mācītājs, otrais – pagastvecis, bet trešais – mežkungs.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 12.02.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
JURA LOGINA foto
