Kečups ir viens no izplatītākajiem pārtikas produktiem. To var pievienot veselai virknei ēdienu, pat saldajiem un dzērieniem, savukārt NASA to iekļāvusi arī kosmonautu ēdienkartē.
Ķīnas dienvidos jau pirms 500 gadiem pie zivju un putnu ēdieniem lietoja no fermentētām zivīm un gliemjiem gatavotu mērci „ketsiap", tā ilgi saglabājās nebojāta, tādēļ to varēja lietot jūras braucienos. Kantonas ostā ar to iepazinās arī britu jūrnieki, un 17. gs. eksotisko pavalgu ieveda Anglijā. Tā oriģinālās sastāvdaļas Eiropā bija grūti nodrošināt, tās aizvietoja ar citiem produktiem. Populāra bija recepte, kurā izmantoja anšovus, valriekstus, sēnes un pupiņas, tā izrādījās tik veiksmīga, ka drīz vien izplatījās visā Eiropā. Katra tauta ieviesa savas korekcijas, no sākotnējās receptes praktiski pāri nepalika nekas. 17. gs. pavalgs ieguva arī savu tagadējo nosaukumu – kādā angļu vārdnīca pirmo reizi parādījās vārds „catchup". Tomātu sastāvā nebija – toreiz tos daudzi uzskatīja par indīgiem. 18. gs. kečups kā gatava mērce jau bija nopērkams veikalos. Ar britu pavārgrāmatu starpniecību tas nonāca ASV, un 1812. gadā tur parādījās pirmā tā recepte uz tomātu biezeņa bāzes. 19. gs. vidū kečupu gatavoja mājās, bet drīz vien tā dažādus veidus sāka ražot arī rūpnieciski – kā tomātu konservu ražošanas blakus produktu. 1876. gadā, tirgū laizdams savu kečupu no tomātu biezeņa, kam pievienots etiķis, cukurs, sāls un garšvielas, lielo lozi izvilka vācu emigrantu pēctecis Henrijs Džons Heincs. Viņa produkts patērētājiem ļoti garšoja. No 1900. gada firma „Heinz" dominēja ASV tirgū, 1905. gadā jau saražoja 5 mlj. pudeļu kečupa. Heincs ieviesa daudz jauna – fabrikā strādāja galvenokārt sievietes, produkta kvalitāti nodrošināja ar skrupulozu receptūras un ražošanas tehnoloģijas ievērošanu, lietoja tikai kvalitatīvas izejvielas. Toreiz mērces pildīja brūnās, necaurspīdīgās pudelēs, viņš to darīja caurspīdīgās – klientiem jāredz, ko viņi pērk. Viņš nemitīgi uzlaboja ražošanu, piesaistīja mikrobiologus, no 1906. gada kečupu ražoja pilnīgi bez konservantiem („Labākais konservants ir absolūta tīrība!"), vēlāk par 50% samazināja pievienotā cukura un sāls daudzumu. Kečupā nav tauku, ir maz kaloriju, tas satur antioksidantus. To gan nedrīkst lietot pārāk daudz – tas ceļ cukura līmeni asinīs. Kečupa agrajās versijās izpaudās tikai divas garšas – sāļā un rūgtā. Tagad tādas ir piecas – arī saldā, skābā un piektā – austrumu ēdieniem tradicionālā umami, kas dod vāju, bet noturīgu pēcgaršu, veicina siekalu izdalīšanos un maigu sajūtu uz mēles. Statistika apgalvo, ka katrs cilvēks vidēji gadā patērē ap trīs pudelēm mērces, bērni – par 50% vairāk nekā pieaugušie. Kečupam ir arī savs piemineklis – tā pudeles formu ieguvis 58 m augsts vecs ūdenstornis Kolinsvilā (Ilinoisa, ASV).
16.07.2021.
