Rabarberi mūs nodrošina ar pirmo pavasara C vitamīna „šāvienu" – to kāti satur normālu A, B1 un B2 vitamīnu daudzumu, savukārt 100 g svaigu rabarberu nodrošina trešo daļu no C vitamīna dienas normas. Tie ir bagāti ar minerālvielām kāliju, kalciju, fosforu, magnēziju, dzelzi. Ļoti augsts ir ābol-, citron- un skābeņskābes saturs.
Rabarberi cēlušies Mongolijā vai Sibīrijā un jau 2700 gadu p. m. ē. minēti ķīniešu Peng-King ārstniecības augu aprakstā, kur tie, gan nevis kāti, bet saknes, ir ieteikti kā lieliski ārstniecības līdzekļi. Savvaļas rabarberus, kas ir daudz lielāki par mūsu kultivētajiem, vēl tagad lieto tradicionālajā ķīniešu medicīnā. To ārstnieciskās īpašības bija zināmas arī arābiem. Grieķu zinātnieks Plīnijs (I gs.) raksta par ārstniecisko rabarberu sakni, ar to ārstēja arī Senās Romas valdniekus. Kā līdzekļus pret dažādām kaitēm dažus tā paveidus jau mūsu ēras sākumā no Austrum- un Vidusāzijas, vēlāk no Melnās jūras apvidiem pārdeva uz citām zemēm, tie nonāca arī Eiropā. XIII gs. tos no sava ceļojuma atveda venēcietis Marko Polo, bet, tā kā viņš apmeklēja daudzas Austrumu valstis, nav zināms, tieši par kādu savvaļas rabarberu paveidu ir runa. Te sākumā rabarberus audzēja tikai medicīniskām vajadzībām. Ap 1570. gadu Vācijā tos audzēja ārsts-farmakologs Ādolfs Okko, Anglijā tie figurē 1573. gada ārstniecisko augu sarakstā. Rabarberus audzēja botāniskajos dārzos, ap 1608. gadu – Padujas (Itālijā) botāniskajā dārzā, arī privāti „zinātkāri herbāristi". 1597. gadā tos pirmo reizi apraksta kā augus, kuru lapas var lietot līdzīgi biešu lapām un spinātiem (mūsu dienās gan ir skaidrs, ka pārtikā lietojami tikai kāti; Pirmā pasaules kara laikā daudzi amerikāņi saindējās, kad viņiem ieteica vārītas rabarberu lapas ēst kā dārzeņus). XVI gs. tie skaitījās izcils līdzeklis pret venēriskajām slimībām. To, ka no rabarberu kātiem var gatavot arī gardus ēdienus, Eiropa atklāja tikai XVIII gs. Pirmie, kas rabarberus sāka kultivēt kā dārzeņus un ar tiem tirgoties, XIX gs. sākumā bija angļi, ap 1815. gadu Londonā jau tirgoja rabarberu saknes stādīšanai, 1839. gadā Londonas apkaimē ar rabarberiem bija apstādīti apmēram 40 ha. Ap šo laiku rabarberi parādījās arī ASV. Daudzi selekcionāri radīja šķirnes, kas, sevišķi agrās, nav zaudējušas savu nozīmi arī mūsu dienās, un angļi vēl šodien Eiropā ir vadošie rabarberu audzētāji. Pārējai Eiropai, lai pierastu pie to sūri skābās garšas, bija vajadzīgs ilgāks laiks. Tautas medicīnā rabarberus iesaka asins attīrīšanai, kaitīgu vielu izvadīšanai no organisma, arī gremošanas veicināšanai un aizcietējumu mazināšanai. Augos esošā skābeņskābe ir indīga, izraisa nelabumu un var veicināt nierakmeņu veidošanos, bet to satur galvenokārt lapas, kātos tās saturs ir niecīgs, bez tam tās darbību neitralizē kalciju saturoši piena produkti.
EGILS JUCEVIČS
14.05.2021.
