Daudzi cilvēka izgudrojumi ir „špikoti" no dabas, bet ritenis ir ekskluzīvs – tāda nav ne augu, ne dzīvnieku pasaulē. Daži uzskata, ka ideja varēja rasties, vērojot ēģiptiešu svēto vaboļu veltas mēslu bumbiņas vai vēja dzītas savēlušās augu pūkas.
Bet ritenis nav tik vienkārša izdoma, kā varētu likties, to aiz uguns iegūšanas uzskata par otro cilvēces attīstībai svarīgāko izgudrojumu. Ir versija, ka to varēja izgudrot Mezopotāmijas šumeri kā podnieku ripas daļu. Pirmās ripas bija grozāmas platformas, bet, parādoties griežamām ripām uz vertikālas ass, māla trauku gatavošanā notika revolūcija, tie radikāli atšķīrās no iepriekšējiem. Senākie šādi Urā (tagad – Irākas teritorijā) atrastie paraugi darināti ap 3500. g. p. m. ē. Par riteņa priekšteci varētu arī uzskatīt baļķus, pa kuriem pārvietojot vēla smagumus, bet tiem nebija fiksētas ass. Tieši pie ekipāžas piestiprinātas ass rašanos varētu uzskatīt par atskaites punktu riteņa lietošanai transportā. Pašu senāko ratu riteni 2002. gadā atrada Ļubļanas Barje – purvainā apvidū 15 km no Slovēnijas galvaspilsētas. Tur senatnē atradās uz pāļiem celts ciemats; arheologi atradumu datē ar 3160.-3100. g. p. m. ē. Riteņa, kas daļēji saglabājies, diametrs ir 72 cm, tas sastāv no divām oša koka ar metāla skavām savienotām dēļu daļām. Lielākajā ir kvadrātisks caurums, kurā ar ozolkoka ķīļiem nostiprināta ritenim blakus atrastā ozolkoka ass. Šādi nostiprināti riteņi griezās kopā ar asi kā viens vesels, līdzīgi kā dzelzceļa vagoniem. Tas apgrūtina kustību pagriezienos – vienam ritenim nākas slīdēt, toties konstrukcija bija samērā vienkārša. Visticamāk, pirmie mēģinājumi gan bija vienkārši no baļķa nozāģētas ripas. Ciešais stiprinājums uz ass izplatījās mūsdienu Vācijas un Šveices teritorijā. Kā nereti tehnikas vēsturē, paralēli veidojās alternatīva tehnoloģija – riteņi griezās uz nekustīgas ass. Tāda radās Austrumeiropā, Vidusjūras reģionā un Tuvajos Austrumos, palielināja spēju manevrēt, bet prasīja apaļā riteņa cauruma daudz precīzāku apstrādi – pārāk cieša riteņa saskare ar asi traucēja griešanos, pārāk vaļīgā ritenis ļodzījās. Abas tehnoloģijas Eiropā konkurēja tūkstošiem gadu. Līdz ar riteni dzima arī dzīvnieku vilkti pārvietošanās līdzekļi. Tas varētu izskaidrot, kāpēc riteni nepazina Amerikas kontinentā – centrālajā un dienvidu Amerikā nebija piemērotu dzīvnieku. Izmantojot Šveices patentu likumdošanas „caurumus", Džons Maikls Kio iesniedza patenta pieprasījumu savam „izgudrojumam" – ritenim ar spieķiem – un 2001. gada 13. jūnijā to arī saņēma. Kad dokumentu 2. augustā publicēja, sacēlās tāds skandāls, ka Kio nekavējoties ieguva „Šnobela prēmiju" (Nobela prēmijas satīrisko versiju), bet patentu paklusām anulēja.
EGILS JUCEVIČS
24.09.2021.
