(Turpinājums no
18., 23., 30. decembra,
8., 15., 22. janvāra numura)
JURIS VISOCKIS
Sportiskais gars
Visu mūžu Visvaldis bija uzticīgs fiziskām aktivitātēm un ķermeņa kopšanai. Der pieminēt viņa iekļaušanos Saeimas futbola komandā, kad Visvaldis jau bija savā devītajā gadu desmitā. Jaunības degsmi futbola laukumā viņš spēja saglabāt līdz sirmam vecumam.
Ikdienas treniņi bija norūdījuši viņa ķermeni, un mūža izskaņā viņš pat kāpināja slodzes.
Tajā laikā, kad viņš aktīvi gatavojās savas dzīves lielajam sporta pārbaudījumam – Berlīnes maratonam, Lācis ciemojās mūsmājās. Viņš bija pilns enerģijas un apņēmības veikt distanci.
– Jā, es soļoju, es neskrienu, es soļoju, man ir sava tehnika, – viņš ierasti skaļi mums skaidroja.
Lai būtu uzskatāmi, Visvaldis cēlās kājās un demonstrēja raito soli. Saprotams, ka mūsu viesistaba nebija pietiekami plaša, lai izvērstos atlēts ar maratona ambīcijām. Tomēr Visvaldis bija "ieskrējies" un vairākkārt šķērsoja istabu – no ieejas līdz televizoram un atpakaļ. Instinktīvi parāvos malā, jo soļojumā jautās spīva nopietnība.
Visvalža radītā enerģija burtiski uzkrājās telpās, un, kad viņš bija aizbraucis, nācās atvērt logu.
Vai šī aizraušanās ar maratonu deva labumu viņa veselībai – par to ir jāšaubās. Taču tā neapšaubāmi vairoja viņa pašapziņu.
Sportiskā forma nodrošināja arī mobilitāti. Atceros šādu gadījumu. Vienvasar ar mazdēlu spiningojām Daugavā. Mūsu motorlaiva, vēja dzīta, slīdēja pāri upes plašumiem, sparīgi mētājām vizuļus cerībā uz kādu līdakas piecirtienu. Saule jau sārtojās un tuvojās varenās upes ūdeņiem Rietumos – vakars deva cerības mūsu nodarbei.
Te ieskanējās visur esošā mobilā telefona trillis.
– Pie tevis ciemiņš! Atbraucis Visvaldis Lācis.
Zvejai metām mieru un griezām laivu uz krasta pusi.
Krastā mūs sagaidīja divi stāsti. Mājinieki, kuri bija sēdējuši uz otrā stāva balkona, bijuši pārsteigti, ka suņi pagalmā nav rējuši (Visvaldim bija īpašas attiecības ar četrkājainiem draugiem), kamēr ciemiņš, nākot uz mājas pusi, skaļi saucis, acīmredzot, lai nesabaidītu kādu ar savu pēkšņo ierašanos.
– Esmu Visvaldis Lācis, atnācu pie Jura Visocka!
Visvalža stāsts bija par to, ka braucis no Rīgas puses, iebraucis Ogrē pie kāda drauga, devies tālāk, ar "stopiem" nonācis Lielvārdē, tad izdomājis, ka ir jau vēls, un sapratis, ka labāk būs palikt mūsmājās.
Satikšanās priekus baudījām pie vakariņu galda. Visvaldis stāstīja savas dzīves piedzīvojumus, par karalaiku un par šodienu.
Visvalža stāsti spēja aizraut arī jauno paaudzi, un mana meita ar dēliem uzmanīgi klausījās.
Lācis dalījās savos piedzīvojumos par "stopošanu". To neatņemama sastāvdaļa bija iepazīšanās, kad Visvaldis taujāja apturētam šoferim – vai manis pazīstat.
Saņēmis apstiprinošu atbildi, vislabāk tas skanējis kā – kas tad jūs nepazīst!, tad Visvaldis bija apmierināts.
Iespējams, kādam citam šie atstāsti izklausītos pēc lielīšanās, bet Visvaldim tie piestāvēja. Tas bija viņa stilā, galu galā šī atklātība un aktīva pozīcija liecināja par to, ka Visvaldim nav, ko slēpt, ka viņš apzinās savu lomu un nozīmi.
Sarunas ceļā viņš centās paturēt savā atmiņā. Tajās nejaušajās tikšanās reizēs viņš centās uzzināt, kā dzīvo un ko domā viņa tautieši.
Pārnakšņojis Visvaldis agri bija augšā un devās Madonas virzienā. Atstājot aiz sevis gaišu noskaņu.
90 gadu vecumā ceļot ar "stopiem", būt mobilam un aktīvam – tā ir Dieva dāvana, ko neapšaubāmi Visvaldis bija pelnījis.
Dzīves pēdējos desmit gadus Visvaldis Lācis veltīja, lai īstenotu kādu ilgi lolotu sapni – iegūtu doktora grādu vēstures zinātnē.
Paša piedzīvotais, izlasītās un paša sarakstītās grāmatas, gatavība trūkstošos materiālus meklēt arhīvos, neatlaidība un centība – tas viss stiprināja pārliecību, ka nodoms izdosies.
Ik pa laikam Visvaldis zvanīja un dalījās ar sasniegto – lūk, izvēlēta disertācijas tēma un sarunāts disertācijas vadītājs Inesis Feldmanis. Vēl darāmā ir daudz, tostarp – jākārto piedalīšanās zinātniskās konferencēs un publikācijas starptautiskajos izdevumos.
Zinot, ka viņu, tā teikt, nav iespējams novirzīt no nospraustā kursa, necentos viņu atrunāt. Tomēr neslēpu, ka, manuprāt, gudrāk būtu enerģiju veltīt ieplānotajām grāmatām. Vairākas ieceres nebija īstenotas – kaut vai nepabeigtā grāmatu sērija par Otro pasaules karu, kura bija iestrēgusi pie Kurskas kaujas notikumiem 1943. gadā kā ienaidnieku armija Krievijas plašumos.
Vēsture ar doktoru Visvaldi Lāci neapšaubāmi iegūtu, jo ne jau bieži gadās, ka pētījumā iekausēta paša pieredze. Tā es spriedu, vēlot viņam izdošanos. Sekoju viņa gaitām ceļā uz doktora grādu, kā dažkārt turam īkšķus par mūsējo sportistu karjeras līkločiem.
Tieši tajā laikā, kad Visvaldis Lācis centās aizstāvēties (cik atbilstošs vārds izveidojušai situācijai), Zinātņu akadēmija piešķīra Lācim Goda doktora nosaukumu.
Atkal sagadījās tā, ka pavisam nejauši biju liecinieks svinīgajā pasniegšanas ceremonijā. Kārtojot grāmatu lietas, biju iestaigājis pie Zinātņu akadēmijas vadītāja Ojāra Spārīša.
– Tu nāc īstajā laikā! Mēs tūlīt pasniegsim Visvaldim Lācim Goda doktoru.
Ierasti darbīgais Ojārs Spārītis vedināja viņam sekot uz Senāta zāli. Tiešām pēc neilga laika skaistā ceremonijā Visvaldis Lācis saņēma goda nosaukuma regālijas. Ziedu un akadēmiķu ielenkumā viņš pateicās par izrādīto godu. Tas varēja kļūt par triumfa brīdi, tomēr šim apbalvojumam viņa acīs bija atbilstošs svars.
– Tas jau tikai goda nosaukums! Nav īstais doktors, – viņš sūkstījās.
Īstais doktors nedevās rokā. Akadēmiski atzīto vīru pasaulē iekļūt izrādījās grūtāk, nekā Saeimā. Lai taptu par deputātu, bija vajadzīgas tautas balsis, kuru Visvaldim vienmēr bija pārpārēm. Savukārt ceļš uz doktora grādu veda cauri augstskolu noteiktai birokrātijai.
Pienāca diena, kad Latvijas Universitātes komisijai bija jālemj par to, vai Visvaldi Lāci pielaist pie doktora disertācijas aizstāvēšanas. Balsis dramatiski dalījās uz pusēm, un Lācis aizstāvēšanai netika pielaists.
Esmu mēģinājis noskaidrot, kāpēc Visvaldis netika līdz akadēmisko vīru virsotnei, un man radies iespaids, ka Visvaldim pietrūcies diplomātiskās izmanības un izveicības.
Pazīstot Visvaldi, bija skaidrs, ka viņš nepadosies, bija mēģinājums sameklēt citu augstskolu, kur aizstāvēties, tomēr sapnis palika nesasniegts.
Lielie dzīves plāni – veikt vairākus maratonus, sarakstīt grāmatas, iegūt doktoru – dzina uz priekšu, mērogs prasīja laiku un spēku. Arī veselību.
Vēl Visvaldis Lācis bija gana stalts un možs. Vēl viņa augums nebija salīcis kā iekavu zīme, kas noslēdz cilvēka mūža datus.
Tomēr aizvien biežāk viņš sūdzējās par veselības likstām – acis vairs nerādīja, un bija piezagušās arī citas kaites. Bezmiegs un nemiers.
Visvaldis centās raudzīties uz savu veselību no gaišās puses:
– Sirds man ir stipra, dakteri pārbaudīja, plaušas – kārtībā, jo visu mūžu neesmu smēķējis! Man nav kaitīgu ieradumu.
Uzskaitījums tika turpināts, un šis optimisms liecināja par senseno patiesību. Tu esi tik stiprs, cik tava griba.
Visvaldis plānoja sasniegt 100, un šī apņemšanās tika stiprināta ar aktīvo dzīvesveidu. Slimības viņš centās izslimot ar sportistiem zināmu taktiku – samazināt slodzi, lai pēc atveseļošanās atkal dotu virsū.
Daudzkārt tas viņam izdevās. Tās vainas, ko mūsdienu medicīna nespēja novērst – kā redzes zudumu -, viņš centās aizvietot ar palīgierīcēm un izpalīgiem. Likās, ka liktenis viņam dāvās vēl laiku kādai iecerei. No viņa vēl tika gaidīts.
Vienā no pēdējām sazvanīšanās reizēm mēs par to runājām, ka varētu tapt Lāča atmiņu burtnīcas, kurās viņš stāstītu par savu dzīvi.
Tad viņš kļuva sentimentāls un pēkšņi pajautāja, kā iet manai lielajai vācu doga kucei Grētai:
– Zini, es par viņu šad tad domāju.
Kad 2020. gada pavasarī pienāca ziņa, ka Visvaldis aizgājis no mums, tad es domāju par viņu, es atcerējos tās reizes, kad Visvaldis ciemojās pie mums – lūk, viņš nāk iekšā pa vārtiņiem, Visvaldis kā vienmēr ir dzīvespriecīgs un skaļš, un mēs visi viņu priecīgi sagaidām. Lieli un mazi.
(Turpinājums sekos)
29.01.2021.
