XIX gs. Francijā sviesta pieprasījums pieauga tādos apmēros, ka imperators Napoleons III 1866. gadā izsludināja 100 000 franku zeltā lielu balvu zinātniekiem, kuri izstrādās pārtikā lietojamu lētu sviesta aizstājēju.
Taisnību sakot, viņš ne tik daudz rūpējās par savu tautu, kā par armiju, kurai bija iecerējis dižus darbus – nepaēdis karavīrs nav karotājs. 1869. gadā ķīmiķis Ipolits Mežē-Morjē no liellopu taukiem, vājpiena, ūdens un sasmalcinātiem govs tesmeņiem radīja "ekonomisko sviestu", kam deva skanīgu vārdu "margarīns" (no grieķu "margaron" – pērle) – viņš uzskatīja, ka viņa izstrādājums mirgo kā pērle. Pirmais margarīns barības vērtību ziņā neatpalika no sviesta, bet bija divas reizes lētāks. Tā piedāvājums sviesta trūkuma un augstās cenas dēļ strauji auga – piena ražotāji gan nekavējoties skaļi paziņoja, ka margarīns kaitē veselībai. Mežē-Morjē tā arī nekļuva bagāts – visur Eiropā konkurējoši uzņēmēji sāka tirgū piedāvāt savas receptes. Arī Napoleona III armijai margarīns neatnesa veiksmi – 1870./71. gada karš ar Prūsiju Francijai beidzās ar katastrofu.
Sākumā pavāri un saimnieces sūdzējās par nelielām atšķirībām no sviesta garšā un krāsā, tad drīz vien tika panākta tāda līdzība, ka, lai tirgotāji nemānītu pircējus, Vācijas ķeizars Vilhelms 1897. gadā izdeva likumu, ka margarīns, atšķirībā no sviesta, jātirgo nošķelta konusa formā kausiņos vai arī kubos, turklāt uz iesaiņojuma bija jābūt labi redzamai sarkanai svītrai un uzrakstam "Margarīns". Kanādā ierosināja margarīnu ražot sārtā krāsā. ASV, aizsargājot piena ražotāju intereses, kongress 1886. gadā izdeva margarīna ražošanu ierobežojošus likumus, kas darbojās 64 gadus. 1902. gadā vācu ķīmiķis Vilhelms Normans veica šķidru eļļu pārvēršanu cietā veidā, tagad dzīvnieku tauku vietā margarīna ražošanā varēja izlietot augu eļļas. Mūsdienās lielāko daļu margarīna šķirņu ražo, izlietojot kokvilnas sēklu, kukurūzas, sojas pupiņu, saulespuķu, zemesriekstu un rapšu, nedaudz – arī kokosriekstu un palmu eļļas. Margarīns sevišķi populārs kļuva abu Pasaules karu laikā, bet popularitātes virsotni sasniedza pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Margarīna ražotāji apgalvoja, ka tā garša ir pat labāka par sviesta garšu un uzsvēra, ka tajā nav holesterīna un piesātināto transtaukskābju. Tomēr vēlākie pētījumi rādīja, ka procesā, kurā augu eļļu pārvēršas margarīnā, rodas pietiekami daudz transtauku, kas negatīvi ietekmē mūsu sirdi un asinsrites sistēmu, var rosināt diabētu un pat vēzi.
03.11.2023.
