Uzskata, ka brilles ir piektais būtiskākais cilvēces izgudrojums aiz uguns iegūšanas un riteņa.
Miljoniem cilvēku pirmo reizi mūžā guva iespēju normāli redzēt – gadu tūkstošus vājas redzes problēmai nebija risinājumu. Jau senās Romas senāta populārākais orators Cicerons žēlojās, cik apgrūtinoši ir tekstus likt lasīt priekšā vergiem. Imperators Nerons iecienītās gladiatoru cīņas vēroja caur zaļu kalnu kristālu – viņš uzskatīja, ka tā uzlabo redzi. Lai gan gaismas staru laušanu caurspīdīgās vielās konstatēja jau Arhimeds (III gs. p. m. ē) un arābu astronoms Ibnal-Heitams X gs. rakstīja par redzes uzlabošanu ar stikla lodes daļas palīdzību, praktisks izlietojums viņa idejai realizējās tikai XIII gs.
No kalnu kristāla un kvarca itāļu klosteru mūki slīpēja „lasāmos akmeņus" ar vienu plakanu un otru izliektu virsmu; novietojot tos ar plakano virsmu uz teksta, tie burtus palielināja, jūtami atvieglojot tekstu pārrakstītāju darbu. Starp 1270. un 1290. g. Venēcijas stikla apstrādes meistari pirmo reizi noslīpēja abpusēji izliektas lēcas. Tās ievietoja koka aplocēs ar rokās turamiem kātiņiem un, lai saglabātu acīm nepieciešamo attālumu, sasēja ar diegu. Bija dzimušas pirmās brilles – gan derīgas tikai tālredzīgiem un ar vecumu izraisītiem redzes bojājumiem. Slīpēja arī kalnu kristālu un berilu, no kā brilles ieguvušas savu nosaukumu.
Ir versija, ka brilles izgudrojis kāds Florences mūks – uz kapa pie vienas no Florences baznīcām ir uzraksts: „Še dus Salvino Armati, briļļu izgudrotājs." Pirmo reizi rakstos 1289. g. tās minējis Sandrodi Popoco: „Esmu kļuvis tik vecs, ka bez stikliem, ko sauc par brillēm, nevaru ne lasīt, ne rakstīt. Šie stikli nesen izgudroti priekš nabaga veciem cilvēkiem, kuru redze kļuvusi vāja." Pirmo lasošo mūku ar brillēm uz acīm 1352. g. Trevizo San-Nikolo dominikāņu klostera kapitula zāles freskā attēloja Tomaso di Modena. 1451. g. filozofs un teologs Nikolajs fon Kūss pirmo reizi pamatoja ieliektu lēcu lietošanu tuvredzīgo redzes uzlabošanai. Pēc XV gs. stiklus sāka stiprināt pie galvā uzmauktas cepures. Drīz tos savienoja ar kaut ko līdzīgu šķērēm, tagad tās, lai arī neērti, varēja turēt uz deguna. Drīz to uzlaboja – tā saucamajā pensnejā stiklus savienoja atsperīgs metāla loks, ko uzsprauda uz deguna. Spiediens uz degunu bija visai nepatīkams, tādēļ XVI gs. pie briļļu aplocēm piestiprināja diegus un tos piesēja ausīm. Londonas optiķis Edvards Skarlets 1728. g. diegus nomainīja ar stiepļu lokiem, kurus varēja aizkabināt aiz ausīm, – faktiski dzima mūsdienu brilles. XIX gs. beigās brilles mazāk lietoja redzes korekcijai, vairāk kā modes aksesuāru.
EGILS JUCEVIČS
6.08.2021.
