Savvaļas sīpolus „pieradināja" pirms apmēram 4000 gadu, visticamāk, tagadējās Irānas un Afganistānas teritorijā. Tos audzēja Senajā Ēģiptē (kapeņu sienu gleznojumos sīpoli attēloti jau 3200.-2700. g. p. m. ē.), Grieķijā, Indijā, vēlāk – arī Ķīnā.
Babilonijā, Asīrijā, Ēģiptē rutki, ķiploki un sīpoli bija galvenie dārzeņi vergu – piramīdu celtnieku – barībā, Vecajā Derībā ebreji, ciešot badu savā gājienā pa tuksnesi, ar ilgām atceras Ēģiptes sīpolus. Tos VIII gs. p. m. ē. „Iliādā" un „Odisejā" pieminēja Homērs, arī citi grieķu un romiešu rakstnieki. Tos uzskatīja par svētiem, maģiskiem augiem. Grieķi skaistus sīpolus tempļos ziedoja dieviem, dāvāja jaunlaulātajiem, sīpola daudzās kārtas viņiem simbolizēja pasaules uzbūvi, debesu sfēras. Ēģiptieši pie tiem apzvērēja savu vārdu patiesīgumu un lika tos sarkofāgos un mūmiju acu dobumos. Romiešiem tie bija līdzeklis dēmonu un vampīru padzīšanai, tos lietoja praktiski katrā mājā (ar laiku gan tie kļuva par zemāko slāņu ēdienu, patricieši to lietošanu uzskatīja par nepieklājīgu), ārsts Klaudijs Galēns II gs. p. m. ē. tos dēvēja par trūcīgo ļaužu glābēju un ieteica ar tiem ārstēt astmu, klepu, saindēšanos ar sliktu barību, zobu sāpes, Plīnijs – arī diabētu, bet Plutarhs tos uzskatīja par labu afrodīziju. Sīpoli bija obligāta Romas leģionāru barības sastāvdaļa, uzskatīja, ka tie dod spēku un enerģiju, arī drosmi. Indusi tos asās smaržas dēļ pārtikā nelietoja, toties augstu vērtēja to ārstnieciskās īpašības, tās aprakstītas jau pašā senākajā medicīniskajā traktātā, ap
2600. g. p. m. ē. – arī pirmajā ķīniešu medicīnisko augu aprakstā. Vidusāzijas ārsts, filozofs un dzejnieks Ibn Sina (Avicenna)
X gs. „Ārstniecības mākslas kanonā" norādīja, ka sīpolu sula noder brūču attīrīšanai, kakla slimībām, bet, ieziežot kopā ar medu, – acu slimībām. Viņa laikabiedrs Beruni izcilākajā viduslaiku medicīnas piemineklī „Farmokognozija medicīnā" starp vairāk nekā 1000 ārstniecības augiem aprakstīja arī sīpolus. Eiropā sīpoli ienāca ar romiešu leģionāriem, plašāku izplatību guva X gs. beigās, jau tad bija pazīstamas arī to ārstnieciskās īpašības. Sīpolus un ķiplokus nēsāja pakārtus kaklā kā amuletus – tie sargāja no slimībām, „ļaunas acs", sakāves kaujā, atbaidīja ļaunos garus, šādu talismanu nēsāja pat Anglijas karalis Ričards Lauvassirds. Dziednieki un burvji sīpolus izmantoja gan ārstēšanai, gan nelaimes pieburšanai. Ārsti tos ieteica kā universālu līdzekli – gan pret galvassāpēm, gan asins attīrīšanai, gan čūsku kodumu ārstēšanai, pat kā līdzekli pret matu izkrišanu. Vēlajos viduslaikos radās pirmās pavārgrāmatas, sīpolus un ķiplokus izmantoja daudzu izsmalcinātu ēdienu gatavošanā, vienkāršajiem ļaudīm tie bija galvenais pārtikā lietotais dārzenis – kā mūsu dienās kartupeļi. Visās Eiropas valstīs, izņemot ziemeļus, sīpolu audzēšana ieguva praktiski rūpnieciskus mērogus.
EGILS JUCEVIČS
3.09.2021.
