Šā gada 5. marta "Stars" kā daudzi iepriecināja. Agrita Nusbauma-Kovaļevska rosina saskatīt skaisto tepat līdzās, tepat Latvijā, novadā, sētā.
Lauku mājā uz visām debespusēm var vērot katrā gadalaikā, katrā dienā, rītā, pusdienā, vakarā. Nekas neatkārtojas, var tikai salīdzināt. Gads gadam nav brālis. Katrs rīts citādāks. Vēl viss mierā, bet sniegpulkstenīši jau zied, kaut vērpetēs sagrieztais sniegs tos nosedz un pasargā no sala naktī. Var vērot pēdas – stirnas, pat divpadsmit barā, lapsa līdz durvīm atnākusi, caunas lēcieni, protams, zaķis. Apgrauzts vai viss, kam var piekļūt. Baltegļu, egļu, tūju apakšējie zari, atvašu galotnes. Nordmaņa baltegle (nav piemērota Vidzemei) pēdējās divās ziemās labi pārziemoja un likās, ka varētu arī augt. Ap divdesmit gadu – cik izauga, tik ziemā nosala, bet dzīva. Šoziem stirnas noēda līdz stumbram.
Sīkputniņu nav. Tikai kraukļi. Pat vārnu nav, daža žagata ziņo par lapsas klejošanu.
Patīk ziemas. Pirmais sniegs, tad jāpārdzīvo ilgais periods bez saules, līdz laiks pagriežas uz pavasari, cīruļputeņi. Vēl ziema, bet ne ilgi.
Ar interesi izlasīju un salīdzināju 2013. gada 1. oktobra "Staru" ar šālaika "Staru". Abi labi.
AINA AUSMA ŠVEICE
24.03.2021.
