Ir jau iestājies 2021. gads, bet koronavīrusa pandēmijas galu kā neredzam, tā neredzam. Taču 2020. gada martā, kad šis "nelūgtais viesis" parādījās arī Latvijā, es sapratu pēc radio un TV ziņām, ka mums var draudēt tas pats, kas Ķīnā un Itālijā.
Bet inficēto skaits Latvijā lēnām palielinājās. 07.03.2020. šeit bija vēl tikai otrais inficētais, bet 12.03.2020. to skaits bija 16. It kā martā tas bija satraucoši, bet šodienai tas šķistu sīkums. Tad sekoja 12.03.2020. "TV Panorāmā" diktores Ilzes Dobeles paziņojums, ka valdības padome nolēmusi valstī izsludināt ārkārtējo situāciju sakarā ar koronavīrusa ierobežošanu. Tālāk sekoja aizliegumi. Tas viss man bija kaut kas pavisam jauns un nepiedzīvots. Radās nedrošības izjūta, kā tālāk dzīvot. Arī satraukums liels. Centos sazvanīt meitu un mazdēlu Rīgā. Uzreiz nesazvanīju un atkal uztraucos. Beidzot paši mani sazvanīja. Izrādās, viens bijis koncertā, otrs deju mēģinājumā. Viņi vēl neko nezināja, kas bija teikts "Panorāmā".
14.03.2020. manā mobilajā tālrunī pienāca īsziņa, kura saucās "Apziņošana". Tajā bija teikts par Latvijā izsludināto ārkārtējo situāciju. Martā Latvijā katru dienu tika konstatēti no jauna inficētie ar koronavīrusu. 30.03.2020. kopējais skaits Latvijā bija 376. Bet tas nav ne tuvu 2021. gada janvāra dienas skaitlim.
Bet tuvojās ziedošais maijs un vasara. Es pamazām apradu ar šo situāciju. Darbi dārzā un tējzālīšu lasīšana pļavās, liepziedu plūkšana to ziedēšanas laikā – tas viss mazināja satraukumu par pandēmijas laiku. Ticēju arī varbūtībai, ka vīruss pats no sevis pazudīs. Bet tā tomēr nenotika.
Pienāca rudens, un vīruss uzņēma daudz lielāku ātrumu. Sekoja dažādi ierobežojumi no valdības puses, tajā skaitā aizsargmasku lietošana veikalos, pastā, autoostās utt. Ar maskām esmu bijusi "uz jūs" visu vasaru, nelietoju to nekur. Taču nācās savu domāšanu izmainīt, un es sevi piespiedu to darīt. No meitas uzzināju, ka mazdēlam pazudusi garšas un smaržas sajūta, kas ir inficēšanās ar koronavīrusu pazīmes. Naktī uz 17.11.2020. negulēju, jo bija liels satraukums par tūlīt, tūlīt 18 gadu veco mazdēlu. Viņam bija jābūt 17.11.2020. pulksten 14 uz testa veikšanu. Dienā aizgāju uz vietējo veikalu. Tur vienubrīd bija diezgan daudz cilvēku un visi – bez maskām. Man bija vienalga, lai pēta mani vai ņirdz par mani, bet biju uzlikusi masku uz sejas mazdēla dēļ. Tā tas laikam notiek, ka sajēga atnāk tad, kad radies pārdzīvojums. Vakarā piezvanīju mazdēlam un pavaicāju, kā gāja. Viņš atbildēja, ka neesot nemaz tik traki bijis, tikai vajadzējis nedaudz pastāvēt rindā. 18.11.2020. jau pulksten 8 no rīta mazdēlam datorā pienāca paziņojums par inficēšanos ar koronavīrusu – viņa tests bija pozitīvs. Tālāk sekoja mazdēla izolēšanās un meitas karantīna. Atkal neziņa, kas būs, kā varēs tikt no vīrusa vaļā. Zvanīju mazdēlam uz Rīgu katru dienu. Pamazām pieradu pie jaunās situācijas. Labi bija tas, ka mazdēlam bija pavisam niecīga temperatūra (dažos vakaros 37,1°-37,3°C). Smarža un garša gan vēl nebija atgriezusies, bet pēc telefonā dzirdamās balss sapratu, ka viņš slikti nejutās. Mazdēls pat turpināja attālināti mācīties.
Biju nomierinājusies un katru vakaru skatījos televīziju, dienā klausījos radio. Laiks bija diezgan dramatisks. Vīrusa darbība tikai vairojās, ar visiem valdības ierobežojumiem. Maskas jāliek obligāti gan veikalos, gan pastā, gan poliklīnikā.
Mazdēla tests pēc divām nedēļām (02.12.2020.) bija negatīvs. Vēl tikai pilnībā nebija atgriezusies spēja sajust smaržu. Garšu jau viņš sāka just. Meitai tests uz vīrusu joprojām bija negatīvs. Viena uzvara bija mūsu.
Žēl tikai, ka Latvijā šajā pandēmijas laikā ir cilvēki, kuri netic ne tādam vīrusam, ne maskām, ne valdības ierobežojumiem. 20.11.2020. ieejot vietējā veikalā, redzēju pie kases sievieti bez maskas, kura nobļāvās: "Šito vīrusu valdība ir izdomājusi, lai tik visi pirktu maskas!" Man negribējās neko iebilst pret tādu runāšanu, jo, kamēr sievietei nebūs jāpārdzīvo sava vai radinieka inficēšanās, viņai nebūs savas domāšanas.
Taču pandēmija ir pārņēmusi visu pasauli. Gribētos cerēt un ticēt, ka Pasaules Veselības organizācijas ekspertiem, kuri ieradušies Ķīnā, Uhaņā, lai izpētītu, kādā veidā vīruss no sikspārņiem varēja pāriet uz cilvēkiem, izdosies atklāt vīrusa patieso rašanos.
Janvāris – barikāžu atceres mēnesis. Toreiz Latvijas cilvēkiem bija svarīgs laiks. Visi barikāžu dalībnieki bija drosmīgi un vienoti. Mājās palikušie par viņiem pārdzīvoja, uztraucās un gaidīja sveikus un veselus atpakaļ. Visa Latvija televizoros redzēja, kas notiek Rīgā. Šodien ir daļa cilvēku, kuri pasaka, ka radio neklausās un televizoru vispār neskatās. Internetā sociālajos tīklos tiek lamāta valdība un it kā tiek "uzrādīts" tas "visticamākais", kas notiek Latvijā. Bet mediķiem jācīnās par cilvēku dzīvībām, gan par tiem, kuriem nav ticības vīrusam, gan arī par tiem, kas pārsvarā atzīst vīrusa postošo darbību.
2.02.2021.
