Joprojām turpināsim lasīt Svētos Rakstus un vērosim notikumus.
Psalms 36. Liela cilvēku bezdievība, bet vēl lielāka Dieva žēlastība! Psalms 14. Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai ir vēl kāds saprātīgs, kas Viņu meklē, jo Tam Kungam pieder zeme un viss, kas uz tās mīt – ps 24. Viņš ne tikai noskatās, bet arī darbojas. "Vai šis vīrs nav no uguns izrauta pagale?" – Caharijas grāmatā. Vienlaikus arī brīdina: reiz ES celšos! Pēdējā Bībeles grāmatā pēdējā nodaļā 12. pants: "Redzi: ES nāku drīz un Mana alga līdz ar Mani atmaksāt ikvienam pēc Viņa darbiem". Citviet sacīts: Tas Kungs nevilcinās Savā apsolījumā, bet ir pacietīgs, negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanas!
Sit viņu krustā!
Šis sauklis attiecās uz visiem pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem Latvijā. Tomēr šis stāsts būs par pēdējiem no tiem jau lielās Dzimtenes sastāvā. Bija pēckara un pirms kolektivizācijas periods. Lietainas, drēgnas, mazražīgas vasaras. Laukos plosījās trakumsērga, tā nāvējoši skāra meža un arī mājdzīvniekus. Apdraudējums uz ceļiem, no rītiem – vilku bari, vēlāk no trakumsērgas agresīvi klaiņojoši suņi.
Politiskajā ziņā iekarotie, citā skatījumā – "atbrīvotie" iedzīvotāji tika sadalīti kategorijās. Turīgākie zemnieki – kulaki, gados jaunākie, uz kuriem krita pretošanās ēna – bandīti, bija arī vēl sīkzemnieki un jaunās varas dedzīgi aktīvisti ar devīzi "uz jauno krasu" – komunisma cēlāji. Vienlaikus notika arī intensīva gatavošanās lielajiem pasākumiem. Izlūki "istrebitjeļi" ziemās tērpušies gaišos aitādas kažokos ar revolveri pie sāniem devās uz lauku mājām meža bandītu meklējumos. Īstenībā ar tuvāko kaimiņu palīdzību tika uzskaitīti no kara pārpalikušie darba spējīgie cilvēki. Nelūgtos viesus dikti interesēja arī "samogonka" ar prievārdu "dzimtene". Uz to viņi bija īpaši nikni, tādēļ pārmeklēja arī pagultes, lai atrastu kandžas tecināmo aparatūru. Dažreiz nebija saprotams, kas vairāk interesēja – dzēriens vai bandīti. Bija arī šo iznīcinātāju grupveida iebrukumi mājās laupīšanas nolūkos. Par to vajadzēja obligāti ziņot varas iestādei. Vainīgajos nonāca vienlīdz gan ziņotāji, gan arī neziņotāji – vērtējums tas pats – bandītu uzturētāji.
Drīz pēc tam "tautas vārdā" sekoja lielie aresti. Ar "troikas" spriedumu par "Dzimtenes" nodevību uz 25 gadiem pa noteiktiem maršrutiem uz Vorkutas ogļraktuvēm – pie baltajiem lāčiem, uz Krasnojarskas apgabalu almāzu vai arī citu dārgakmeņu ieguves vietām. 1949. gadā pie masveida deportācijas ceļš vēl tālāk uz Habarovsku vairs ne pie lāčiem, bet pie Amūras tīģeriem. Pienāca 25. un 26. marts, izceļojums skāra arī mūsu ģimeni. Tas notika trijos paņēmienos. Pie otrā piegājiena jau 26. datumā mūs nogādāja uz Meirānu izpildkomiteju. Tur mūs jau gaidīja "troika". Priekšplānā militāra persona ar čekas atribūtiem. Mēs abi ar tēvu devāmies pie tiem. Uz tēva jautājumu par izsūtījuma cēloni varasvīrs atbildēja – tavi dēli leģionā. Uz to tēvs mierīgi atbildēja, ka viņam nav dēlu, norādīja uz mani, ka ir tikai divas meitenes. Tad notika brīnums. Šis jaunlaiku Poncijs Pilāts iespaidīgi ar blīkšķi aizvēra apsūdzības raksta vākus un izteica tos pašus zīmīgos vārdus: "es nekādu vainu pie šī cilvēka nesaskatu". Mums pateica: "pazūdiet kokos!"
Kāpēc noticēja? To es tikai tagad sāku aptvert, jo tanī laikā vēl nebija pieņemts tēvam viena bērna klātbūtnē noliegt citu savu bērnu esamību. Protams, mēs nekur nepazudām, nebija jau arī tādas iespējas, bet devāmies atpakaļ uz savām mājām. Līdz savām "Saknītēm" nedabraucām, kad tikām pārtverti un iesēdināti automašīnā "polutorka" un aizvesti garām Madonai uz Gulbeni. Stacijā jau gaidīja ešelons un pavisam drīz devāmies tālajā ceļā. Mūs pieskaitīja Līgo ciema iedzīvotājiem, jo to vadītājiem nebija paveicies ar izsūtāmo plāna izpildi. Vagonā uzzinājām, ka tiekam "tradicionāli" sodīti par bandītu uzturēšana. Līdzīgi kā kādreiz Romas impērijas varasvīram neizdevās atcelt "tautas vārdā" pieprasīto "sit viņu krustā", tomēr sava jēga tam bija. Mums izpalika vistālākais ceļojums, paredzētais Madonas apriņķa iemītniekiem līdz Habarovskai. Amūras dižupes krastus nesasniedzām, bet mums arī pietika ar dižupi Obu un tās pieteku, manu mīļo upīti Parabeļu. Ar to man saistās daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu, šķērsojot to diendienām. Varējām vērot, protams, kad tur nebija ledus, garām peldošos kuģīšus un liellaivas – vienīgie transportlīdzekļi. Agros pavasaros lielbaļķu pludināšana. Kokiem ir tāds pats liktenis kā cilvēkiem. Tautsaimniecības vajadzībām izcirta lielos ciedru kokus. Ziemās to veica mūsu pārsvarā tautietes, jo vīriešu bija maz. Pavasaros viņas būdiņās uz plostiem devās līdzi baļķiem, jo tiem patika iestrēgt upes klusākajos līcīšos. Bieži vakaros mums bija jauka satikšanās ar baļķu pavadītājām.
Latviešu valoda bija bieži dzirdama ne tikai virs upes, bet arī sādžiņās. Vietējie pie tā bija pieraduši jau no 1941. gada. Prata izrunāt dažus vārdus un jautāja, kā tas pa "vašemu"? Gadījās sadzirdēt garām braucot arī kādu lietuvieti, bija vīrieši pārsvarā, bet nekad neviens igaunis. Ko tas liecina? Protams, ne jau tāpēc, ka tiem tur vajadzēja būt, bet??
Tad pienāca 1953. gads un 5. marts. Izsludināta lielo sēru vēsts pa visu valsti. Tika apraudāta visvisizcilākā un varonīgākā vadoņa un tautu tēva nāve. Tomēr tas vēl nebija pasaules gals. Laika vēji izklīdināja arī šo pārdzīvojumu. Dzīve turpinājās tālāk. Uz atbrīvojušos valdības posteni bija jau sagatavojies pretendents, nedaudz vēlāk arī viņš to ieņēma. Bet šinī brīdī Debess un Zemes Īstajam un Patiesajam Valdniekam bija kas darāms, jo tuvojās Viņa noliktais apcietināto atbrīvošanas laiks. Pēc Viņa hronometra 7. gaviļu gads – skaitot 1949 + 7 = 1956. gads. Līdzīgi kā senatnē Savas tautas atbrīvošanai no Babilonijas gūsta bija izredzēts savs Kīrs – Jesajas grāmata 45. nodaļa – tas bija Maksimilians Maļenkovs. Spriežot pēc viņa portreta – apgarots, maigas dabas patīkams cilvēks. Cīņa par varu ar Hruščovu bijusi diezgan dramatiska, bet uzvarēja tas, kam bija jāuzvar. Dieva atbrīvotāja vadībā viņa uzdevumā tika sagatavots un izsludināts ar Maļenkova parakstu visu ieslodzīto brīvlaišanas dekrēts. 1956. gads kļuva par lielās amnestijas gadu, kad visās Padomijas malās un visa veida politisko ieslodzījumu gulagu vārti un durvis plaši atvērās.
Tagad pārdomām: ja Tas Kungs nebūtu ņēmis Savu līdzdalību un šis apdedzinātās pagales vilcis ārā, tad 1947. gadā notiesātie mocītos līdz 1972. gadam. Daudzi no tiem pat nebūtu vairs dzīvi, bet 1956. gadā vēl bija moži. Bija kāda dziesma, to dziedāja kāds no cietušajiem: No tālajiem Ziemeļiem braucām, jo mājās mūs gaida meitenes. Gaidīja arī un izveidojās arī ģimenes. Vēl uz nenoteiktu termiņu izsūtītie? To grūti iedomāties. Uz visiem laikiem? Par ko?
Tomēr šis brīnišķais notikums visai niecīgs salīdzinājumā, ko mūsu Īstais un Patiesais Glābējs nākotnē paveiks kristīgās cilvēces labā, kad kapu gulagi taps atvērti un vēl dzīvie pārvērsti. Šis ir svēts un patiess apsolījums, rakstīts daudzviet Bībelē. Varam to izlasīt, piemēram, Pāvila 1. vēstule korintiešiem 15. nodaļa no 51. līdz 55. pantiem. Kad iznīcīgais ietērpsies neiznīcīgajā un mirstīgais ietērpsies nemirstīgajā, tad piepildīsies rakstītais vārds: nāve ir aprīta uzvarā!
Vēl pārliecinošāk sacīts Pāvila 1. vēstulē Tesaloniķiešiem 4. nodaļa 14-18 panti p. 14. Tāpat kā Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu. Tas viss notiks nešaubīgi pie Kristus Otrās atnākšanas! Pants 18. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem! Āmen!
27.02.2024.
