12. marta "Latvijas Avīzē" bija raksts par kādreizējo "Labvakar" veidotāju, Nacionālā teātra direktoru, tagadējo Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētāju Ojāru Rubeni.
Ojārs Rubenis nonācis pie savdabīga secinājuma – "būs sabiedrības daļa, kura nevarēs iztikt bez kultūras, bet būs tāda, kura varēs, un tas ir ļoti bīstami".
Nevar nepievērst uzmanību – "ļoti bīstami". Bet "bīstami" ir pavisam kaut kas cits. Sabiedrībā, īpaši kultūras aprindās (teātri) tik labi zināms cilvēks vairs neapjēdz, ko runā. Seneka: "Neviens nemaldās tikai viens pats, bet viņš ir arī iemesls citu cilvēku maldiem."
Ir jāšaubās, vai Rubenis zina, kas ir kultūra un kas nav kultūra. Kāds cilvēks uzskatāms par kulturālu un kāds par nekulturālu – bīstamu?
Vai kultūra ir tikai teātri? Vai kulturāls ir tikai tāds cilvēks, kurš nevar iztikt bez teātriem (apmeklē arī operas, koncertus, muzejus, izstādes…), labi ģērbjas, prot un mīl skaisti runāt, lietojot daudzus svešvārdus? Ja tā, tad, protams, Rīgā, kur tas viss pieejams, cilvēki ir kulturāli, bet tālāk no Rīgas, īpaši valsts tālākās – galējās – nomalēs nekulturāli un tāpēc ļoti bīstami.
Ak, vai! Kultūra ir pavisam kas cits. Vēsturnieki mēdz runāt par kādreiz mūsu tagadējās valsts robežās bijušo baltu kultūru, latgaļu kultūru, sēļu kultūru, lībiešu kultūru, kuršu kultūru… Ar kultūru saprotot šo cilvēku dabu, reliģiju, tradīcijas, ekonomisko dzīvi, ticējumus, attieksmi vienam pret otru (iepazīšanās, kāzas, brīvā laika pavadīšana…), attieksmi pret citām cilvēku grupām, attieksmi pret apkārtējo dabu, attieksmi pret mirušajiem…
Kulturāls (nekulturāls) cilvēks nepiedzimst, bet gan par tādu veidojas (neveidojas). Tieši noteicošais laiks šajā procesā ir agrās bērnības laiks līdz skolai. Tātad – ģimenē.
Par rotaļlietām. Pilnie veikali, kas piebāzti ar visu ko, nav domāti (nav arī vajadzīgi) patiesībā bērniem, bet gan pieaugušo acīm – nu pērciet taču! Gan daudzas šīs rotaļlietas, gan pieaugušo "bēbināšanās" nevis veicina bērna attīstību, bet gan bremzē. Bērnam taču vajadzētu palīdzēt iepazīt to pasauli, kurā tam nāksies dzīvot, nevis turēt to un "stumt" atpakaļ bēbīšu pasaulē.
Diemžēl, bērns vienmēr tiek novērtēts par zemu, jo ir gudrāks, vērīgāks, ar izteiktām intuīcijas un novērošanas spējām, nekā par to iedomājas pieaugušie. Bērnam viss tiek mācīts (iemācīts), uzticēts par vēlu. Nekļūstiet bērni, bērnišķīgāki saiknē ar bērniem! Bērnam katrs pieaugušais ir un tiek pieņemts tāds, kāds tas ir. Tas ir zelta laiks, kamēr bērns pieņem, ka neviens no apkārtējiem neliekuļo, nemelo, neizliekas… Taču pienāks laiks, kad vērīgais bērns sastapsies ar situāciju, ka tā nav. Tā būs traģēdija! Vērīgais bērns ar laiku iepazīs un atšifrēs jebkuru jūsu neīstumu, izlikšanos, melus un konstatēs – divkosis. Ja bērns par šīm lietām nerunā, tas nepavisam neliecina par to, ka viņš kaut ko neapjēdz. Lieliski apjēdz! Uz āru viss noteikti parādīsies, bet vēlāk.
Bērnu audzina – "kulturizē" – absolūti viss. Glīti saklāta gulta, glīti salikts viss istabā, uz galda, viss savās vietās. Pieaugušie un visi citi var ar bērnu nerotaļāties, bet visam noteikti jābūt ātri, praktiski, glīti tur, kur tam jābūt.
Nākamā un noteikti vislielākā visu apkārtējo kļūda ir tā, ka bērns tiek nevajadzīgi apkalpots. Vienmēr un visur, kur vien kaut cik tas ir iespējams, bērnam jāiesaistās un jādara! Lai plīst, smērējas, sabojājas… bet bērnam ir jāstrādā. Bērnam ir iedzimta (gēnos) īpašība (tieksme, nepieciešamība) līdzdarboties, piedalīties, pat būt atbildīgam. Jūsu vislielākā kļūda ir ar to nerēķināties. Jūsu vislielākā veiksme ir, ja šī īpašība arvien attīstās. Tad nebūs arī garlaicīgi (ne jums, ne bērnam). Tad nevajadzēs bezjēdzīgi tērēt naudu un laiku, meklējot arvien jaunas rotaļlietas, mākslīgus – nevajadzīgus – laika pavadīšanas paņēmienus. Jācenšas panākt, lai nevis bērns palīdz jums, bet gan – lai bērns ir galvenais – jūs palīdzat, ja tas nepieciešams, bērnam. Iniciatīvai jānāk no bērna, neslāpējiet to. Neliekuļojiet. Bērna labāks garastāvoklis un prieks par padarīto ir augstākais atzinums – sasniegums, kāds vien var būt. Taču, ja jūs ar bērnu strādāsiet formāli, tā – starp citu, bez gaišuma sejā, bez mīlestības (kultūras) sirdī – nebūs labi, jo to pašu saņemsiet no bērna atpakaļ. Kā tomēr pelēcīgo ikdienu pārvērst mazos svētkos? Nepieciešams optimisms, mazi jūsu joki, humors. Taču sargieties no strostēšanas, uzkliegšanas, ironijas… viens vienīgs nepārdomāts un nepiedodams jūsu pieļāvums ir drausmīgs pārdzīvojums bērnam.
Šādu sarunu beidzot, man diezgan bieži jautā – tas taču ir grūti izdarāms. Jā! Grūti gan, pat neiespējami nekulturālam cilvēkam. Parastam, normālam (kulturālam) cilvēkam tā ir dabiska ierasta, parasta, viegla ikdiena. Pie tam – kļūst ar katru dienu nevis grūtāk, bet gan vieglāk – patīkamāk.
Brīnumi nenotiek. Ja bērns nebūs stingri audzināts – ja viņš nebūs ieradinājies piedalīties, darīt, strādāt, palīdzēt, atbildēt, jums noteikti būs tāds pusaudzis, kurš nesaklās savu gultu, izmētās ne tikai savas mantas, nepagatavos brokastis. Būs niķīgs, slinks, neaprēķināms, nesavaldīgs, neapmierināts. Gaidīs visu no jums. Tā vietā, lai bērns kļūtu par pilntiesīgu personu visos pasākumos un darbos, jūs kļūstat par kalpu arvien niķīgākam savam luteklim.
Kāpēc tik daudz rakstu tieši par bērniem? Tāpēc, ka – kādi būs bērni, tādi tie būs arī tad, kad būs pieauguši – kulturāli. Un tam visam nav pat ne vismazākā sakara ne ar teātri, ne "bīstamību".
Taču ir vēl kaut kas un ļoti, ļoti svarīgs. Mans diezgan apjomīgais apraksts par bērnu audzināšanu, protams, ne jau absolūti burtiski, ir pilnībā izmantojams, kārtojot attiecības ar cilvēkiem arī (visur) citur.
Par ģimeni ar bērniem jau rakstīju. Sievas un vīra attiecības. Attiecības ar kaimiņiem. Radiem. Draugiem. Svešiniekiem. Attiecības ar darbabiedriem. Nav tā, ka vieni likumi darbojas tur, bet citur pavisam citi likumi. Visur darbojas vieni un tie paši likumi – vienas un tās pašas patiesības. Nav un nedrīkst būt tā, ka viens un tas pats cilvēks vienā vietā ir tāds, bet citā
vietā – citos apstākļos – pavisam citādāks. Nekulturālam cilvēkam –
divkosim, bez ētikas un sirdsapzi-
ņas – gan tā ir pašsaprotama lieta.
Kā atpazīt nekulturālu cilvēku? Pavisam viegli, kaut arī viņam pašam šķiet, ka īstā seja tiek droši slēpta un vientiesīgie apkārtējie neko nenojauš un neapjēdz.
Šādu cilvēku diezgan daudz. Jūtīgam cilvēkam intuitīvi nepatīkami atrasties šādu cilvēku sabiedrībā. Ja tādiem uztic vadošus, atbildīgus amatus, tad grūtības, sarežģījumi, nepatikšanas, pārpratumi, nepareizi lēmumi garantēti. Ambiciozi, personīgās intereses tuvākas, parasti kaitējot arī citu un sabiedrības interesēm.
Ģērbjas arī gan nevīžīgi, gan pārspīlēti uzkrītoši. Attieksme pret citiem cilvēkiem pavirša, nesmalkjūtīga. Uzstājīgs. Nepatīkams. Uzbāzīgs, pat pavēlošs. Necieš citu viedokļus, domas, nesavaldīgs, bieži pat kaut cik neiedziļinās citu cilvēku teiktajā, darītajā. Grib, lai citi uzklausa un notic tikai viņa vārdiem, nepievēršot uzmanību darbiem (bezdarbībai). Nicīgi spēj izturēties pret dabu, dzīvniekiem. Uzbāzīgi cenšas demonstrēt, parādīt atklātībai savas savdabības ("Gudrāks – vēl gudrāks" vadītāja tetovējumi).
Cilvēks bez gaišuma un atvērtības sejā, bez maiguma, jūtības, labestības, līdzjūtības, vienkāršības (mīlestības) sirdī nevar būt kulturāls cilvēks. Cilvēks nav un nevar būt viens. Cilvēka jēga (vērtība, nozīme, kulturālība) vienmēr pietiekami redzami atklājas tikai saiknē (attieksmē) ar jebkuru citu cilvēku. Dzīves augstākā jēga – veidot un attīstīt sevi ar vienu vienīgu nolūku, lai reālos darbos iesaistītos un palīdzētu sev un līdzcilvēkiem kļūt labākiem.
Lūdzu, piedodiet! Vēl tikai dažas piebildes par izslavēto "Teātris.zip". Vai tiešām TV skatītājiem bija nepieciešamas pirms izrādes pusstundu garās izmocītās papļāpāšanās un pēc tam sekojošās tikpat samocītās izrādes? Borisa un Ināras Teterevu fonda naudu vajadzētu tomēr izmantot kulturālāk.
ILMĀRS PURIŅŠ
11.05.2021.
