Dodoties Varakļānu virzienā, priecē, ka ganības joprojām rotā neskaitāmi lopu ganāmpulki pretstatā tendencei, kas pakāpeniski pārņem lielu daļu valstī esošo saimniecību, – ganāmpulku samazināšanai. Šonedēļ viesojāmies Murmastienes puses piemājas saimniecībā „Riekstiņi", kur saimnieki aprūpē 24 slaucamas govis.
– Šīs ir manas dzimtas mājas – te esmu piedzimusi un uzaugusi. Pēc vidusskolas beigšanas vienu gadu strādāju Ogres trikotāžas kombinātā un vēlāk – Madonā par pārdevēju. Apprecēju barkavieti un atnācu uz Barkavu strādāt par zootehniķi. Tolaik darbojās Inčārnieku komplekss – ļoti liels ar 700 govīm iekšā, kas daudziem cilvēkiem nodrošināja darba vietas, bet tad nāca pārmaiņu laiks, kā rezultātā atgriezos tēva saimniecībā Murmastienē. Ko man citu bija darīt? Visu mūžu nostrādājusi tik ar lopiem vien, – stāsta „Riekstiņu" saimniece Veronika Špura, atzīstot, ka agrāk teikusi: „Aiziešu pensijā, neturēšu nevienu govi!", taču, pensijā būdama, turpina strādāt vēl joprojām.
Runājot par dzimtas māju vēsturi, Veronika Špura akcentē, ka esot interesanti atcerēties, kā mājas un saimniecība ieguvušas nosaukumu: – Riekstiņa ir mans jaunības dienu uzvārds. Tolaik, kad tētis dienēja armijā, daudzi mainīja uzvārdus, un arī tētis šo iespēju izmantoja, nomainot uzvārdu Veips uz Riekstiņš. Tēta piemiņai arī saglabāju mājām šo nosaukumu.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 17.07.2013.
Autore: RITA TURKINA
OĻĢERTA SKUJAS foto
