Ja nevar aizbraukt nekur tālākos ceļos, ir iespēja doties apceļot Latviju, un, pamazām atsākoties organizētām ekskursijām, interesenti ierodas arī Vestienā, kur smeļas iedvesmu, aplūkojot Sarmītes un Pētera Avotiņu ar mīlestību iekopto piemājas dārzu.
Avotiņu ģimenes piemājas dārzs jau ir pamanīts agrāk, kad regulāri rīkoja konkursus "Sakoptākā māja", par to vēsta arī vairāki atzinības un pateicības raksti. Trešo gadu Avotiņu mājas skaisti izveidotais piemājas dārzs ir iekļauts arī Madonas novada tūrisma piedāvājumā kā apskates saimniecība. Arī pagājušajā gadā plānotā, bet pandēmijas un ārkārtējās situācijas dēļ atceltā 43. Puķu draugu saieta programmā Avotiņu ģimenes iekoptais dārzs bija viens no apskates objektiem.
Kad atbrauc ekskursanti, ciemiņi no tuvākām vai tālākām vietām, viņi bieži prasa, kas dārzu ir veidojis, vai te strādājis arī ainavu arhitekts. Arī mums, apskatot dārzu, kur katrs stūrītis ir pārdomāts, kur līdzās ziemcietēm, skujeņiem, dekoratīvajiem krūmiem un kokiem, rozēm akcentu piedod arī krāšņas vasaras puķes, akmeņi, dažādas dārza skulptūras, divas strūklakas un dzirnakmeņi, radās līdzīgs vaicājums.
Mājas saimniece atsauc atmiņā 1983. gadu, kad Vestienā, Salāja-2 mājā, tolaik jaunā ģimene uzsāka dzīvot. – Tajā gadā mūsu ģimenē bija vairāki nozīmīgi notikumi – pārcelšanās un meitas piedzimšana. Kad ienācām jaunajās mājās, par godu Evas piedzimšanai pagalmā, kas tad vēl bija kā līdzens laukums, tika iestādīta liepa. Sāku veidot dārzu ne jau apskatei, bet tāpēc, lai patiktu pašiem, lai būtu arī kāds skaistums, kam uzmest skatienu. Dārzu veidoju soli pa solim pati, un ne jau apskatei. Sākumā stādīšana notika ļoti haotiski ar domu, lai katrā gadalaikā un katrā vietā kaut kas ziedētu. Stādi tika sagādāti pamazām, un regulāri – iegriežoties kādā stādaudzētavā, mājās tika kas pārvests dārzam. Tā pamazām vien ir radīta tā daudzveidība, kas priecē visos gadalaikos. Tās ir manas izjūtas, kas redzamas stādījumos, kas laika gaitā arī pamainās. Gadās, ka ziemās kaut kas izsalst, jo dzīvojam netālu no Gaiziņa, arī meža dzīvnieki pamanās atnākt no ezera puses, apgrauzt tūjas; tulpju, liliju sīpolus mīl grauzēji. Esmu nežēlīga saimniece – dārzu nelaistu, lai augi cīnās paši, dzen dziļākas saknes. Ja iesāk laistīt, tad paliec atkarīgs, bet mans uzskats, ka dārzs ir man, nevis es dārzam, kur ir nebeidzams, regulārs darbs. Nav mums arī sētā zālāja, ir parasts zāliens, kur zied arī kāda puķīte. Dārzā vietu atrod visi uzdāvinātie stādi, dārza skulptūras, dekori, protams, esam padomājuši arī par to, lai būtu atpūtas vietas, kur patīkami pasēdēt ārā.
Sarmīte Avotiņa neslēpj, ka pirmsākumos te bija tukšs lauks, pļava, pie mājas bijis arī sakņudārzs, taču, ja zeme ir mālaina, smaga, tad tā ir nebeidzama cīņa par tās ielabošanu. – Te ir bērts un virsū vests auglīgais slānis. Kādreiz bija arī kūtiņa, tika turētas 5 sivēnmātes, 3 gotiņas, arī aitas bijušas, taču gadu gaitā ir palikusi tikai siltumnīca gurķiem un tomātiem, lai būtu vieta košumdārzam. Tas ir mans prieks un sirdsdarbs, jo mīlestība uz augiem jau ir no mazotnes. Arī vasaras puķes ir vienmēr patikušas, kaut gan tagad cenšos vairāk stādīt ziemcietes un košumkrūmus, lai mazāk darba, – atzīst saimniece.
Sarunā viņa iezīmē: – Varbūt man vajadzēja uztaustīt savas intereses jau jaunībā, sekot aicinājumam, mācīties ko citu – dārza ainavu dizainu vai interjera dizainu, bet tolaik jau dominēja profesionālā izvēle par labu lauksaimniecībai. Neklātienē izmācījos par zootehniķi, joprojām strādāju savā profesijā.
Mājas saimniece atklāj, ka ir dzimusi lubāniete, uzaugusi Aiviekstes krastā, kur mammai bija gan dārzs, gan siltumnīca, un arī viņai jau no bērnības, gribi vai nē, bija jāiet ravēt. – Nekad nav bijusi arī tendence, ka māja ir jākārto tāpēc, ka brauc ciemiņi. Cenšos, lai dārzs būtu vienmēr izravēts, istaba izmazgāta. Esmu tāds cilvēks, kam patīk, ja viss ir kārtībā. Protams, visu iespēt un paspēt laikā nav viegli.
Tagad, kad dārzs ir iekopts, ir vieglāk, jo augi ir iedzīvojušies. Vīrs, kas strādā par autobusa šoferi, darbā ir aizņemts, bet brīvajā laikā regulāri pļauj zālienu, ir ar savu redzējumu, tirdziņos piedalās augu izvēlē. Arī mazmeitai Beātei laikam no vecmammas būs ticis kāds impulss, jo jau otro vasaru pusaudze Koknesē strādā pie apzaļumošanas.
Izrādās, ka dārza un puķu draugu ir ļoti daudz, un vasarā, mazinoties vīrusa izplatībai un ierobežojumiem, ekskursanti, braucot maršrutā uz Vestienu, piesakās arī dārza apskatei. Lai būtu saistošāka ekskursija, mājas saimniece ir sagatavojusi pat ekspresjautājumu, kur pareizās atbildes autoram tiek pārsteiguma balva. Piemēram, uz jautājumu, cik tad dārzā ir dzirnakmeņu, daudzi izsaka tikai minējumu, jo uzmanība tiek koncentrēta uz ziedošajām puķēm un augu daudzveidību.
Izvaicājot par mīļākajām puķēm, Sarmīte saka: – Negribu nevienu izcelt. Man patīk arī tā pati vienkāršā lielā pīpene, un, kad sazied visa rinda, ir skaisti. Patīk hortenzijas, kas skaisti un ilgi zied. Esmu sajūsmā par vīteņhortenzijām, ko iegādājāmies Kalsnavā, tās zied kā kupenas, bet paiet kādi pieci gadi, kamēr ieaug un sāk ziedēt. Arī ziedošām klinšrozītēm ir savs skaistums. Patīk parastā mežrozīte, parka rozes, patlaban zied un izceļas ‘Lidija Freimane'. Priecājos arī par vilkābelēm gan pavasarī, kad tās zied, gan rudenī, kad ienākas auglīši.
Ja izveido dobi tikai no kādas vienas puķu grupas, tās pārzied, un no skaistuma vairs – nekā. Tāpēc darbs dārzā ir radošs; pirms stādīt, ir jāpadomā, kas pēc kuras puķes pakāpeniski ziedēs, kā izskatīsies pēc mēneša vai vēlāk.
23.07.2021.
