Liezēriete INGRĪDA BANKA ir kaislīga makšķerniece, lai gan savulaik pat iedomāties nevarēja, ka kādreiz šis būs viņas hobijs. Uz ezera Ingrīda pavada pat vairāk laika nekā viņas vīrs Aivars, un ikreiz, kad sanāk iegriezties makšķerēšanas piederumu veikalā, kārdinājums vairs neļauj no turienes iziet tukšām rokām.
– Makšķerēšana par manu hobiju kļuva kopš tā brīža, kad sāku dzīvot Liezērē – apmēram pirms vienpadsmit gadiem. Mana dzimtā puse ir Jelgava, un, kad es savulaik redzēju, kā citi makšķernieki sēž uz Lielupes ziemā, mani vārdi bija: „Ak, kungs, cik traki cilvēki! Lai es saldētu savas rokas un kājas un pati saltu!?" Reiz aizbraucu līdzi savam vīram uz ezeru, lai paskatītos, ko tie makšķernieki dara. Atminos, ka tā bija ļoti skaista marta diena, mēs aizbraucām uz Dziļūkstes ezeru. Nolēmu pamēģināt, un kad man sāka ķerties zivis, no laimes bļāvu. Vīrs centās nomierināt, lai es nekliedzu, citādi pie mums saskries visi madonieši, kuri todien arī bija atbraukuši uz Dziļūkstes ezeru. Tieši šis ezers arī bija pats pirmais, kurā sāku makšķerēt. Patiesībā ar mani ir diezgan traki, jo esmu kļuvusi aizrautīgāka nekā vīrs – ja viņš var aiziet prom no ezera, tad es tik viegli no tā netieku nost. Nezinu, kāpēc tā ir, bet mani parasti velk uz vienu konkrētu vietu – gan sēņojot, gan makšķerējot. Kad aizeju uz turieni, tad vai nu sēnes atrodu daudz, vai zivis labi ķeras. Tā es nevarēju izturēt, ka visu laiku jādodas pa pēdām vīram, jo viņam ir savs ledus urbis. Sakrāju naudu un nopirku pati savu, lai būtu neatkarīga un varētu uz ezera iet tur, kur gribu. Manas māsas smējās, ka neesmu īsti normāla, jo par naudu, ko iztērēju ledus urbja iegādei, varētu nopirkt jaunas kleitas, – smejoties stāsta Ingrīda Banka.
Viņa makšķerē tieši ziemā, jo nav darāmu saimniecības darbu un atliek daudz brīva laika. Ja būtu jāsēž ezermalā vasarā un zivis neķertos, Ingrīda sev pārmestu, ka laiks tiek tērēts pa tukšo.
– Visu šo gadu laikā, kopš makšķerēju, tikai pērn pirmo reizi aizbraucu uz Peipusu un nemitīgi visu dienu skandināju, cik laimīga esmu. Mani līdzbraucēji neko citu nedzirdēja, un tā tiešām bija. Makšķerēšana ir viena forša lieta, bet daudzi to nesaprot. Makšķerēt nozīmē nesteigties un būt mierīgam, tāpat adīšana – tas ir mans otrs hobijs, ko arī atļaujos tikai ziemā. Kad adu vai makšķerēju, sakārtoju domas, meditēju un nomierinos. YouTube platformā daudz skatos dažādus kanālus par makšķerēšanu ziemeļos, Jakutijā, tie ir ļoti interesanti. Esmu iemācījusies un aizguvusi dažus ieteikumus no tā, kā makšķerē turienes ļaudis. Man vienmēr līdzi ir dažādas makšķerītes, bļitkas un citi piederumi, un es izmēģinu visu, kamēr atrodu īsto, uz kā todien zivis ķeras, – skaidro Ingrīda.
Ja sudrablietu veikalam viņa iziet cauri pavisam mierīgi, tad copes lietu veikalā ieejot, ārā iziet ir ārkārtīgi grūti. Dažreiz Ingrīda pat neizkāpjot no mašīnas, lai kārdinājums neienes makšķernieku bodē. Jautāta par ievērības cienīgākajiem lomiem, Ingrīda Banka nosaka – sevišķi ievērojamu lomu nocopēt nav izdevies, bet tepat, Eilāta ezerā, noķerti asarīši, kas sver ap kilogramu.
– Spilgti atceros gadījumu, kad kopā ar vīru makšķerējām vienā mazā ezeriņā un pat vīrs brīnījās – kā metām makšķeri ūdenī, pieķērās zivs, un tā visu laiku. Nospriedām, ka kaut ko tādu otrreiz mūžā vairs droši vien nepiedzīvosim. Mājās devāmies ar pilnām kastēm zivju – 300, 400, 500 gramu smagām. Esmu no tiem makšķerniekiem, kuriem patīk gan ķert zivis, gan ēst. Man tās tik ļoti garšo – visos iespējamos veidos! Nav problēmu arī zivis tīrīt, drīzāk pat patīk. Raudiņas apcepam un tad samarinējam ar sīpoliem, gatavojam konservus gan eļļā, gan tomātu mērcē, lai nav jāpērk veikalā. Turklāt, ja gadās varenāks loms, visu uzreiz nav iespējams apēst. Varu ēst zivis vienmēr un jebkādā veidā – citi sūdzas par asakām, bet es uzlieku brilles un mierīgi lupinu, – nosaka Ingrīda.
Līdz šim Peipuss ir vienīgā vieta, uz kuru viņa devusies ārpus Latvijas, bet liels ir sapnis kopā ar vīru aizceļot uz Norvēģiju, kur dzīvo viņa dēls. Savukārt, runājot par Latviju, tālāk par Liezēres pagasta ezeriem Ingrīda nav devusies. Nav tā, ka neesot vēlmes, bet kaut kā nekad nesanāk. Taču Ingrīda sevi mierina, sakot – pietiekami daudz ūdenstilpju ir tepat, tuvumā.
– Griezies, kur gribi, – visur priekšā ezers. Lielāks vai mazāks, bet ir. Esam bagāti ar ūdeņiem, un grēks būtu neķert zivis tepat. Lai gan esmu ļoti kaislīga makšķerniece, tomēr arī tikpat bailīga. Es uz ledus eju ļoti vēlu, kad zinu, ka uz tā kāpt ir pavisam droši, un ļoti agri beidzu sezonu. Bet tas savā ziņā ir labi, jo neviena zivs nav tā vērta, lai iekultos nepatikšanās vai apdraudētu dzīvību. Vienreiz gan man bija komisks gadījums – vīrs izlaida no rīta mani pie ezera uz aizbrauca uz darbu, bet es nesapratu, kā tikt uz tā. Viss riņķī bija ūdenī, bet ledus pamatīgs, biezs, es zinu, ka uz ezera kāpt ir droši. Bet es nevarēju izdomāt, kā nokļūt virsū. Redzēju, ka vīri sēž un copē – vai tiešām doties prom ar tukšām rokām bez loma cauri visai Liezērei? Nē, tādu kaunu nevar piedzīvot! Sāku pētīt, kā pārējie ir tikuši uz ezera un ieraudzīju vietu, kur bijusi iemīta stingra taciņa – pa to tad makšķernieki ir gājuši. Sākumā man bija bail iet, bet, kad uzkāpu jau uz pavisam droša ledus, pie sevis nodomāju: „Ak, vai, es tiešām esmu tik traka?" Izrādās, ka esmu gan, bet labi, ka spēju saglabāt vēsu prātu un esmu uzmanīga.
19.01.2024.
