Ļaudonas kultūras nama skatlogos izstādītās porcelāna lellītes rosināja uzzināt vairāk par interesanto kolekciju un tās īpašnieci – DACI KEISI. Kā viņa teic par šāda vaļasprieka rašanos, lelles sākusi kolekcionēt nejauši laikā, kad strādājusi un dzīvojusi Anglijā. Nu ar vīru, kaķi un vairāk nekā simt vintāžas kolekcijas porcelāna lellēm Dace atgriezusies uz dzīvi dzimtajā Madonas novadā.
– Anglijā strādāju par aprūpētāju veco ļaužu pansionātā, un vienai tantei bija tāda lelle. Vienmēr, kad pie viņas gāju, parunājāmies par dzīvi, mēdzu uz lelli šad tad paskatīties, līdz tante man to uzdāvināja. Un tā arī sākās – uzmeklēju lelles tirdziņos, arī vīrs sāka tās man pirkt. Iegājām tādā kā azartā. Tās ir kolekcijas lelles, pārsvarā no Alberto kolekcijas. Katrai lellei galvas aizmugurē ir ražotāja zīmodziņi. Par gadskaitļiem nepateikšu, bet tās ir gana senas lelles, – pastāsta Dace Keise.
Lai gan ir cilvēki, kas apzināti pērk retus porcelāna leļļu eksemplārus, lai veidotu dārgu kolekciju, tas neesot priekš viņas. – Man vienkārši šīs lellītes patīk, kaut daudzas arī ir tādas, kas ir vienā eksemplārā, – viņa noteic.
Jo lelle vecāka, jo sejas vaibsti – īpatnējāki, kā smejas Dace, neglītāki. Šobrīd tas jau tā iegājies, ka, paskatoties uz lelli vien, Dace atpazīst konkrētās kolekcijas modeļus, jo atšķiras izskats, apģērba stils.
Jautāta par leļļu skaitu, kolekcionāre atbild, ka simt esot noteikti, bet tālāk vairs neesot skaitīts, jo pati sev arī apsolījusies pie simta apstāties un vairāk leļļu nekrāt.
– Meitas jau teica: „Mamm, ko tu ar tām darīsi?" Un ka viņas negulēšot tajā istabā, kur lelles. Pēdējos gados taču modē ir šausmu filmas par apsēstām, senām lellēm. Tad nu daudzi baidās, viņiem tādas lelles šķiet spocīgas. Jāatzīst, ka no visām lellēm tikai viena smaida, pārējām ir nopietnas sejas. Mani gan tas nebaida, man ļoti patīk, iespējams, tieši tas, ka tās ir tik īpatnējas. Varbūt tas arī tāpēc, ka bērnībā netiku ar lellēm izspēlējusies. Mamma nevarēja atļauties lelles nopirkt, mēs bijām septiņi bērni. Šīm lellēm pat virsū rakstīts, ka nav domātas, lai spēlētos. Bet skatos un priecājos, – atklāj Dace.
Ikdienā lellēm sanākot dzīvot kastēs. Sarīkotā izstāde kultūras namā bijusi iespēja porcelāna lellēm piedzīvot savu izgājienu.
– Kad atgriezāmies no Anglijas, nopirkām Ļaudonā māju. Līdz remontam vēl neesam tikuši, jo darba saimniecībā pietiek. Gribētos lellēm uztaisīt atsevišķu istabu. Tai jābūt pārdomātai, lai lelles neapspīd tieša saules gaisma, citādi izbalē krāsa, – nākotnes plānus kolekcijai iezīmē Dace Keise.
Kā viņa savulaik devusies uz dzīvi Anglijā, un kā tomēr nācis lēmums atgriezties dzimtenē? – Uz Angliju aizbraucu uz trim mēnešiem, bet paliku uz desmit gadiem. (Smejas.) Vēl pirms breksita atgriezāmies Latvijā, vajadzēja paspēt, citādi būtu lielāka birokrātija, lai pārvestu meitas dāvināto kaķi – viņa dēļ atbraucām mājās ātrāk, – pajoko Dace. Toties Lielbritānijā izlēmušas palikt viņas trīs meitas un trīs mazbērni. Tā kā šobrīd esot jo īpaši bēdīgi ar ciemošanos un ceļošanu, ģimene izmanto visas modernās saziņas iespējas. Tomēr sirds saukusi atpakaļ uz Latviju.
– Jaunākā meita teica: neredzu jūs ar tēti pensijas gados Anglijā. Jo mēs esam lauku cilvēki, vīram patīk ar tehniku ņemties, sākām par mājlopiem sapņot… tā nopirkām māju. Esam tādi piemājas lauksaimnieki, tikai paši priekš sevis. Gada laikā sapnis par mājlopiem realizējies pat jau par traku. (Smejas.) Tiek turēti truši, kazas, kazlēni, divas gotiņas jau slaucamas, vistiņas, pudeļpīles. Anglijā mēs šādu sapni noteikti nebūtu varējuši realizēt, jo cenas īpašumiem tur ir ļoti augstas. Pat it kā lētākā pilsētā meita nopirka māju par 120 tūkstošiem. Un kas tās par mājām!… Kastītes. Bet meitai vajadzēja lielu māju, jo ir trīs bērni. Tagad māju skatās jaunākā meita, viņa ir pabeigusi universitāti Anglijā, strādā policijā. Viņa dzīvo Braitonā, kas ir kūrortpilsēta. Divistabu māja maksājot 300 tūkstošus… Savi plusi, mīnusi jau ir katrai vietai.
Vispār es esmu no Sāvienas. Brīdi padzīvoju Madonā, aizprecējos uz Saikavu, padzīvojām tur. Kad Anglijā meklējām mājas, lai atgrieztos, sirdī iekrita tieši šis īpašums Ļaudonā. Vīram, protams, nospēlēja lomu Aiviekstes tuvums, jo ļoti patīk zvejot.
Sākumā bija grūti pēc atgriešanās. Atbraucot uz Latviju, šķita, ka nekas nav mainījies, esam atgriezušies vēsturē. Bija pierasts pie angļu mentalitātes, smaidīgas attieksmes. Toties te ir līdzīgi kā ar manām lellītēm – no simta varbūt viena smaida… (Smejas.) Bet nu jau esam pieraduši un iedzīvojušies. Divatā čubināmies pie mājas, sākušies pavasara darbi, kas arī iedod citu elpu, – vērtē Dace.
Brīvajā laikā viņa labprāt arī lasa, patīkot adīt. Anglijā uz Ziemassvētkiem visiem dāvinājusi pašadītas zeķes, zīdainīšiem noadījusi pirmos kostīmiņus. Viņa labprāt noadītu apģērba kārtu arī porcelāna lellēm, taču pēdējā gada laikā rokdarbiem neesot atlicis laika – pie mājas un saimniecībā darāmā vienmēr pietiek.
23.04.2021.
