Adīšana, tamborēšana, gleznošana ir tikai neliela daļa no vaļaspriekiem, kurus veicot, nav iespējams iztikt bez radošuma. Barkaviete KRISTĪNE CAUNE ir pārliecināta — radošums viņai ir asinīs, tas mantots no paaudzes paaudzē, un viņas vaļasprieks ir tamborēšana.
– Mana vecvecmamma bija liela tamborētāja. Tolaik grāmatu un citu izdevumu ar rokdarbiem ar shēmām bija ļoti maz, bet vecvecmammai bija īpašs talants – redzot pie draudzenes vai kaimiņienes kādu skaistu tamborējumu, aizejot mājās, varēja to atkārtot bez shēmām. Mana mamma agrāk bija liela adītāja. Ar māsu tērpāmies visdažādākajos adījumos. Šķiet, ka tas radošums man nāk līdzi no senčiem, – pārliecību pauž Kristīne. – Tiesa, skolas laikā man ļoti nepatika mājturības stundas un rokdarbi. Tas iespējams ir skaidrojams ar to, ka bija jāiekļaujas noteiktos rāmjos. Jādara pēc standartiem, konkrētā laika periodā. Tomēr vēlāk aktīvi adīju savējiem zeķes, bet neko lielāku, piemēram, džemperus. Tad ir jāmēra, jāskaita, jārēķina, bet adīšanas procesā man to ļoti nepatīk darīt. Kādā mirklī man iepatikās tamborēt mazas sniegpārsliņas, pēc tam jau tamborēšana pārgāja uz lielākām shēmām, sedziņām un "sapņu ķērājiem". Kādā brīdī šīm nodarbēm biju metusi mieru, bet pirms aptuveni pieciem gadiem draudzenes atzīmēja skaistas jubilejas un dāvanas vēlējos pagatavot pati savām rokām, radās doma par pašas tamborētiem "sapņu ķērājiem". Tā es atkal atsāku tamborēt.
Kristīne atzīst, ka vasarā ar saviem vaļaspriekiem sanāk nodarboties krietni mazāk.
– Audzinu pusotru gadu veco dēliņu, līdz ar to šobrīd rokdarbiem varu nodoties tikai laikā, kad viņš guļ. Arī vasarā šim vaļaspriekam sanāk veltīt ļoti maz laika. Tamborēšana un adīšana aktuāla atkal kļūst gada tumšajā laikā. Rudenī un ziemā ātri satumst, vakari ir gari, lai īsinātu laiku, rokas pašas meklē adatas un kamoliņus, – teic rokdarbniece. – Rokdarbiem nepieciešama liela pacietība. Noteikti ir jāpatīk tam, ko dari.
Kristīnes vaļasprieks pārtop skaistās un īpašās lietās, kas sniedz prieku gan pašai rokdarbniecei, gan tuvajiem cilvēkiem un nereti iepriecina arī visa pagasta iedzīvotājus.
– Man ļoti patīk tamborēt sniegpārsliņas un eņģelīšus. Vienu brīdi aizrāvos ar tamborētām pērlīšu rokassprādzēm. Tāpat tamborēju iepirkumu maisiņus. Viss lielākoties ir dāvanām, lai iepriecinātu tuvos cilvēkus ar ko īpašu, pašas radītu. Šķiet, šādas dāvanas ir īpašākas. Ar tamborējumiem skaisti var noformēt arī telpas vai svinību vietu. Ir izveidojusies lieliska sadarbība ar Barkavas kultūras namu, un savus tamborējumus esmu nodevusi pasākumu vizuālajam noformējumam. Uz Ziemassvētkiem satamborēju 47 sniegpārsliņas, kas greznoja eglīti, savukārt "sapņu ķērāji" priecēja valsts svētku laikā, – uzsver Kristīne. – Kad apniks tamborēt sedziņas un veidot "sapņu ķērājus", noteikti pamēģināšu atkal ko jaunu. Šobrīd ir tik daudz informācijas, kur smelties idejas un iedvesmu! Katram ir savs redzējums, savs rokraksts.
"Sapņu ķērājiem" tiek piedēvētas īpašas spējas. Runā, ka tie noķer visus sliktos sapņus, ļaujot gulēt mierīgi. Tie ir tik dažādi: lielāki, mazāki, grezni un vienkārši, tomēr tamborētie ir īpaši skaisti.
– Pašai vismīļāko "sapņu ķērāju" tamborēju savam krustdēliņam. Ieliku visas labākās domas, sirds siltumu, un rezultāts pašu ļoti apmierināja. Tomēr ne vienmēr tā ir. Citreiz tamborēju, kaut kas nesanāk, pašai nepatīk, izārdu un tamborēju no jauna. Tamborēju tik ilgi, līdz man pašai patīk, – teic Kristīne. – Šim vaļaspriekam nepieciešama iedvesma. Ir brīži, kad nevaru saņemties tamborēt, tad labāk to arī nedarīt, jo nebūs rezultāta. "Sapņu ķērāji" visskaistākie noteikti ir baltie. Tas ir gaišums, tīrība un nevainība un iederas jebkurā interjerā vai noformējumā.
20.10.2023.
