Putni un meža dzīvnieki nelaimē nonāk bieži. Aizvadītajā gadā pēc augusta vētras regulāri varējām sekot līdzi ziņām par stārķiem, kuri pēc lielgraudu krusas cīnās par savu izdzīvošanu, jo ir traumēti, pat lauzti spārni. Situācijas, kad stārķiem nepieciešama palīdzība, notiek ik gadu. Skumji, bet ne visi stāsti ir ar laimīgām beigām.
Tomēr viens laimīgs stāsts nāk tepat no Jumurdas. Aizvadītajā ziemā Egīls Hermanis uzsāka rūpes par nelaimē nonākušu stārķi, bet nupat tas ir devies savā stārķa dzīvē.
– Situāciju, kad ziemas laikā man pretī nāk stārķis, gan vēl nebiju piedzīvojis. Bija jāizlemj – rīkoties tūliņ vai stārķi atstāt likteņa varā. Aizvadītā gada vasarā lasīju par gadījumiem, ka stārķi dažādu iemeslu dēļ ir traumēti un tos audzina cilvēki. Ir dzirdēti daudzi gadījumi, ka, atrodot putnus, tie tiek nodoti patversmēm. Iemesls tam ir gan zināšanu trūkums, gan bailes, neziņa, kā putns reaģēs. Paņemot putnu vai dzīvnieku, tu uzņemies risku, – iezīmē Egīls Hermanis. – Iespējams, arī šis stārķis bija cietis pagājušā gada vētrā. Tikpat labi, lidojot vai piezemējoties kaut kur spārnu satraumējis. Pirmo reizi stārķi manīju septembrī. Neviens klāt negāja un uzmanību nepievērsa, jo viņš staigāja pa pļavām. Nevienam prātā neienāca, ka viņam varētu būt lauzts spārns. Atkārtoti redzēju novembrī, kad stārķis biezajā sniegā staigāja pa ceļu. Tad bija skaidrs, ka putns nav lidotājs un ir nepieciešama palīdzība. Ziemu pavadīja pie mums Jumurdā. Šopavasar stārķis izmantoja iespēju un lielajos vējos atkal mācījās lidot, un vienā dienā pacēlās un aizlidoja. Pēc tam gan vēl redzējām, pastaigājamies pa ceļu. Atpazinu pēc lauztā spārna, piegāju klāt, un tās mums bija atvadas. Stārķis pacēlās spārnos un aizlidoja pavisam. Jāsaka tā – viņš ir devies savā stārķa dzīvē. Nekad nevar zināt, kā būs. Varbūt šis stārķis rudenī atgriezīsies pie manis. Par to gan sākotnēji nebiju aizdomājies.
Lai paveiktu šādu darbu, izglābtu savvaļas putnu, savā ziņā ir jābūt lielai drosmei, jo nevar zināt, kā putns reaģēs. Taujājot, vai Egīlam nebija bail, puisis teic: – Bailes pārņēma gan. Ir ļoti jāuzmanās. Stārķim ir viena raksturīga iezīme – ar knābi bakstīt acīs. Klāt ir jāiet ļoti uzmanīgi. Vienā mirklī stārķis var apgāzties, bet jau nākamajā mirklī – cirst acīs. Mans stārķis tāds nebija, pat teiktu, ka bija nedaudz bailīgs. Kad gāju klāt, viņš tikai nogūlās. Negāzās riņķī un neknāba. Tāpat nedevās rokā svešiem cilvēkiem. Es stārķim biju kā uzticības persona. Katru dienu gāju barot. Stārķis ēda no rokas. Tomēr, ja uzvilku citu jaku vai cepuri, klāt nenāca, jo mani vairs neatpazina, līdz ar to arī neuzticējās. Pēc tā secinu, ka stārķis iegaumēja tieši apģērbu. Šāda pieredze ar stārķi gan ir pirmo reizi, bet jau iepriekš izglābu arī vārnu. Šobrīd šķiet, ka tepat pagalmā vien viņa dzīvojas. Savulaik ceļmalā atradu vārnu ar lauztu spārnu. Paņēmu un nodomāju, ja izdzīvos, būs labi. Ja ne, tad neko darīt. Atradu pavasarī, bet vasaras otrā pusē tā jau aizlidoja. Interesanti, ka mājdzīvnieki citus putnus dzina prom, bet šo vārnu neaiztika. Vārna gulēja kopā ar suņiem un kaķiem.
Tā kā stārķis no novembra nodzīvoja pie Egīla, jautāju, kur tika aizvadīta ziema un ko stārķis vispār ēd?
– Lielākoties stārķis tika barots ar vistu rīklītēm, muskuļkuņģiem, kurus regulāri pirkām. Tāpat biju sagatavojis siltu vietiņu, kur pārlaist ziemu. Tur tika nodrošināti aptuveni +15 grādi, lai temperatūra ir mērena un nav par karstu vai aukstu, – pastāsta Egīls. – Līdz šim gan nezinu, cik vecs bija stārķis. Tas varēja būt jaunulis vai varbūt sešus septiņus gadus vecs. Protams, meklēju internetā informāciju, kā noteikt vismaz dzimumu. Opcija ir nosvērt, bet kā gan es ziemā to varu izdarīt, ja viņš ir izkrities svarā? Lai nu kā, ja atkal gadīsies situācija, kad kādam putnam nepieciešama palīdzība, meklēšu iespējas to izdarīt. Noteikti nepaiešu garām, – uzsver Egīls.
12.04.2024.
