Ošupes pagasta bibliotēkas vadītājas VALENTĪNAS KRUŠKAS sirdslieta ir fotografēšana — ar to viņa aizraujas jau daudzu gadu garumā. Valentīnas fotogrāfiju kolekcija ir neizmērojami liela, jo iemūžināts tiek gandrīz viss, sākot no skaistiem dabasskatiem un beidzot ar pasākumiem.
– Savam priekam fotografēju ļoti daudz, izmantojot telefonu. Iemūžinu daudz dabasskatu, fotografēju savu kaķi – man ir personīgais modelis. Audzēju daudz dažādu amariļļu jeb hipeastru – man tie ir dažnedažādi, visādās formās un krāsās. Tāpat cenšos iemūžināt visus pasākumus, kuros piedalos ar teātri. Pirmās bildes man fotografēja kaimiņiene, un tie bija īsti svētki, kad viņa manai ģimenei iedeva savu fotoaparātu. Tad es fotografēju savus bērnus, dažādus notikumus. Ļoti interesanti man tolaik šķita, ka bildes tika attīstītas tādas, kādas sanāca. Nevarēja zināt, kāds būs galarezultāts un vai vispār kaut kas izdosies, – atlika ļauties pārsteigumam. Mana meita arī mīl fotografēt; atceros, kā viņa sapņoja par savu personīgo fotokameru. Mēs nopirkām to viņai apmēram trīspadsmit gadu vecumā, interese līdz ar to radās vēl lielāka, un fotografēt neapnika, tāpēc meitas izvēle tika saistīta ar šo nozari, un tagad viņa mācās Rīgas Stila un Modes tehnikumā, – stāsta Valentīna Kruška.
Viņa smejoties saka – Valentīnas mammai nepatīk fotografēties, viņa no fotogrāfa vienmēr slēpjas, izvairās. Valentīnai pašai patīk gan fotografēties, gan fotografēt, bet viņas meitai atkal patīk tikai fotografēt. Nav tā, ka no fotogrāfa tīšuprāt vairītos, bet speciāli tikt kadrā arī neesot vēlēšanās. Ja citi cilvēki pārdzīvojot to, ka bildēs gadu no gada izskatoties vecāki, tad Valentīna par to vispār nepārdzīvo. Jautāta, cik bilžu pa šiem gadiem iemūžinātas, Valentīna Kruška atbild bez domāšanas – nav pat apjausmas, kāds varētu būt šis skaitlis. Fotografēts tiek ļoti daudz – katrā ekskursijā, kas vasarās notiek kopā ar ģimeni, tiek tverti saullēkti un saulrieti, un kur nu vēl viss pārējais – fotogrāfiju jau ir sakrājies tūkstošiem.
Sarunas gaitā ieminos Valentīnai par to, ka varbūt ir vērts nākotnē interesentiem parādīt savas fotogrāfijas – noteikti būtu daudzi, kuriem gribētos redzēt Ošupes bibliotēkas vadītājas veikumu. Taču Valentīna nosaka – tad bildes vajadzētu ierāmēt, un tas izmaksā gana dārgi, tāpat arī tālākā attīstīšana prasa diezgan lielas izmaksas. Tas diez vai atmaksātos, tāpēc Valentīna labāk izvēlas ar saviem veikumiem priecēt ģimeni un draugus. Bet organizēt izstādes, kurās apskatāmi citu autoru darbi, gan Valentīnai ļoti patīk – kamēr vēl turpināsies ziema, Ošupes bibliotēkas apmeklētājus priecēs izstāde „Ziemas burvība".
– Šī fotoizstāde nav pirmā, kas tiek rīkota mūsu bibliotēkā. Kā jau esmu minējusi iepriekš, cenšos piesaistīt arī tos cilvēkus, kas nav mūsu lasītāji, bet interesējas par bibliotēku un grib iesaistīties kādās norisēs. Mana meita mācās par fotogrāfi, man pašai arī ir interese par to, kā citi cilvēki fotografē. Ja nemaldos, pirmā izstāde, ko rīkoju bibliotēkā, bija „Skaista mana tēvu zeme", kad lielākoties Ošupes pagasta iedzīvotāji sūtīja bildes ar dažādiem dabasskatiem. Tās es izprintēju un izvietoju apskatei kultūras namā, taču tā kā tas bija vīrusu laiks, nācās izstādi diezgan ātri slēgt. Vēl viena jauka izstāde bija par savu mīļāko mājdzīvnieku. Tajā piedalījās ļoti daudzi bērni, bet jau nākamajā dienā pēc izstādes atklāšanas, to nācās slēgt. Tajā brīdī sāku domāt, ka bildes vajadzētu parādīt citādāk. Un tā radās ideja par fotogrāfiju izstādi. Kāda lasītāja ierosināja veidot izstādi ar rudens bildēm, bet, tā kā pēc rudens seko ziema, un šajā gadalaikā, manuprāt, vispār izdodas brīnišķīgas fotogrāfijas, nolēmu aicināt interesentus piedalīties fotoizstādē „Ziemas burvība". Savas fotogrāfijas iesūtījuši fotogrāfi no Barkavas pagasta, Indrānu pagasta un Bauskas puses – tur dzīvo mana kolēģe, ar kuru kopā mācījos kursos Rīgā, un viņa man sūta skaistas bildes no Mēmeles krastiem. Ļoti jauki, ka cilvēkiem šādā veidā tiek dota iespēja paskatīties arī uz to, kas notiek tālāk, nevis redzēt tikai degungalā esošo, – priecājas Valentīna.
Katra izstādē ietvertā fotogrāfija ir skaista un īpaša, neesot iespējams par kādu teikt labākus vārdus vai atzīt par pārāku nekā citas. Ik nedēļu fotogrāfijas mainās un to skaits arī. Izstādes apmeklētāji ļoti priecājas par izstādi un jūsmo, skatoties uz pasakainajām ainavām.
09.02.2024.
