Šis laiks, kad tālākos braucienos aiz valsts robežām doties nevaram, arī pasākumi nenotiek, ir nomācošs, bet tā ir lieliska iespēja būt dabā, doties pastaigās, iepazīt to, kas ir mums apkārt.
Gaisā virmojošais pavasaris, nokusušais sniegs, siltie saules stari tā vien vilina vairāk būt svaigā gaisā. Ja ierastie pastaigu maršruti jau ir apnikuši un šķiet, ka apkārt viss redzēts, vienmēr var doties uz kaimiņu pagastiem un novadiem, jo tur noteikti viss vēl nav redzēts.
Ja zina, ko vēlas redzēt un kur doties, iepriekš var izveidot maršrutu, bet mana un paziņu pieredze rāda, ka visinteresantākie tomēr ir spontāni braucieni.
Pastaigas dabā jau kļūst vairāk pieejamas un patīkamākas. Nav auksti, nav jābrien pa sniegu. Aizvadītajā svētdienā saulainais laiks vilināt vilināja doties dabā, baudīt pavasari. Pirmā doma – aizbraukt un pastaigāt kaut kur pie dabas, nebraukt tālu, bet tepat. Brauciens uz Ērgļiem, jo tur vienmēr ir bijis interesanti, vienmēr atrodas kas skaists un saistošs. Vēroju norādes, nekas īsti neuzrunāja. No Ērgļiem tālu nav Pļaviņas, klusiņām piezagās doma doties lūkot, vai lielajās upēs jau sakustējies ledus.
Mašīnu maz, brauciens lēns un nesteidzīgs, priecājoties par saulainajiem skatiem, par stirnu baru pļavā, par kontrastiem, ka vietām viss sniegs nokusis, bet vietām nogāzes kā dziļā ziemā.
Baudot braucienu, pavīdēja norāde – Mežezers. Zināju, ka tur ir slēpošanas kalns, bet bijusi tur nebiju, arī dzirdēts par skaisto vietu bija daudz. Ceļš līkumains, koki un mežs. Galā ezers un lielas vecas ēkas. Meža ielokā saules apmirdzēts Odzes ezers, kur var smelties mieru, sakārtot domas, gūt enerģiju. Viss šis laiks jau ir nomācošs. Ne radu, ne draugu, tikai telefoniskas sarunas. Ir tikai darbs-māja-veikals un viens un tas pats visu laiku. Šī ir tā lieliskā vieta, kur nedaudz smelties jaunu iedvesmu un spēku, lai vismaz uz mirkli vieglāk pārvarēt šo trauksmaino laiku. Ezers skaists un mierīgs, aizsalis. Turpat blakus kādreiz acīmredzot skaistas ēkas, kas nu jau pavisam bēdīgas, apsūnojušas, apdrupušas un apmeklētājiem nepieejamas, tikai apskatāmas no ārpuses. Iztēlojos, kā tur kādreiz bijis, nez kādēļ tagad viss jau gandrīz sabrucis. Domas par redzēto nepazūd, būs jāpaskatās vēstures materiālos, kas tur senāk ir bijis.
Turpat blakus atrodas sporta un atpūtas komplekss „Mežezers". Kalns gan darbojas. Man kā neslēpotājai tas šķiet ļoti stāvs, nez vai saņemtos braukt lejā. Bet gribētāju braukt pietiek, noma arī ir, tā vismaz izkārtne vēsta. Taču ir arī tādi cilvēki, kas atbrauc, pabauda skaisto saulaino dienu un dodas tālāk.
Mājupceļā izbraucu caur Pļaviņām paskatīties, vai ledus Daugavā vēl nav sakustējies, pie Gostiņiem gan nedaudz jau savādāks, kas liecina, ka gan jau pavisam drīz sāksies ledus iešana. Iepriekš, kad jau bija kārtīgas ziemas, daudzi brauca lūkot ledus krāvumus Daugavas krastos, ledus iešanu upē.
Braucot mājās, ceļš ved caur Aivieksti. Pavisam nesen lasīts, ka aktīvi norit darbs pie Aiviekstes HES atjaunošanas. Un, ja esmu blakus, kāpēc gan neaplūkot, kā šobrīd tur izskatās? Vēl jau darbi notiek, jo sētas vēl stāv un ceļš dubļains. Toties ūdens šņākoņu zem tilta var sadzirdēt jau pa gabalu. Skats vienreizējs. Tas viss ūdens daudzums plūst. Galva apreibst. Uz tilta kāpju pavisam piesardzīgi, zinu, ka ir droši, bet tāpat šķiet, ka kājas dreb.
Mājupceļā vēl paspēju aplūkot skaisto ledus strūklaku Aronas kalnā, kas joprojām ir varena. Arī apmeklētāju netrūkst. Saule, siltais laiks palīdz ar katru dienu tai tapt interesantākai un citādākai.
Brīvdienu izbraucieni, pastaigas, skaistu un vēl neredzētu vietu apmeklēšana šajā laikā var kļūt par jauku tradīciju un lielisku iespēju krāt burvīgus mirkļus vienatnē vai kopā ar ģimeni.
5.03.2021.
