Gan pagājušā gada, gan iepriekš rīkotajos Madonas novada mājražotāju un amatnieku tirdziņos, izrādot savu rokdarbu pūru, nācies ievērot un uzrunāt madonieti Skaidru Dzeni.
Daudzi novadnieki Skaidru Dzeni pazīst kā kultūras darbinieci, kas aktīvos darba gadus veltījusi deju kolektīvu vadīšanai. Savulaik, no 12 gadu vecuma, pati dejojusi tautas dejas, Madonā apguvusi skolotājas Dzidras Rubenes deju skolu, mācījusies arī dažādos kursos, līdz izaugusi par vadītāju. Sarkaņu pagastā vispirms sākusi vadīt bērnu, tad – jauniešu, pēc tam visilgāk – no 1985. gada līdz 2016. gadam – vadījusi tautas nama "Kalnagravas" senioru deju kolektīvu "Senči". Daudzi bērni, kam viņa savulaik mācījusi deju soļus, tagad dejo kolektīvā "Labākie gadi".
Taču, aizejot pensijā, vairāk laika palicis pievērsties savam vaļaspriekam – dažādiem rokdarbiem.
– Visu mūžu esmu nodarbojusies ar rokdarbiem, un pamatprasmes man mamma iemācīja. Viņa jaunībā bija apguvusi gan šūšanu, gan apģērbu labošanu, gan adīšanu, gan tamborēšanu, un prata gandrīz visus rokdarbus. Pēc kara mamma mūs, bērnus, audzināja viena, un lika lietā rokdarbu prasmes. Tam, ko varēja radīt savām rokām, bija un joprojām ir liela pievienotā vērtība. Daudz praktisku darbu un iemaņu man mamma iemācīja, un tā bija arī nepieciešamība, jo tolaik veikalos jau maz, ko varēja nopirkt. Atceros, pēc 6. klases jau pati sev uzšuvu kleitu, vēlāk – tērpu arī izlaidumam un pilngadības svētkiem.
Beidzot Madonas vidusskolu, iestājos aušanas kursos, un no tā laika vairāk pievērsos aušanai. Visi rokdarbi jau prasa pacietību, un man tās pietiek – varu arī izjaukt, izārdīt, un sākt visu no gala, ja kas nepadodas.
Kad vadīja deju kolektīvus, Skaidra Dzene atceras, ka gan bērnu, gan citu paaudžu tautas deju kolektīvu dejotājiem bija vajadzīgi zeķu valnīši. Viņa atceras, ka tos izadīja savām rokām.
– Iepriekšējiem Deju svētkiem noadīju zeķu valnīšus vienam jauniešu deju kolektīvam, – stāsta Skaidra Dzene. Viņa atceras, ka vienam otram tautiskie zeķu valnīši nepatika, bija arī laiks, kad tos aizliedza. Smalkās, baltās zeķes prot adīt arī abas meitas – Daiga Maderniece un Inga Pujate, kas arī turpina mammas līniju un vada deju kolektīvus. Kad ir vajadzība un laiks, liek lietā arī adīšanas, tamborēšanas prasmes, arī saremontē tautas tērpus, šuj.
Skaidra Dzene piebilst, ka dzīves laikā no rokdarbiem izmēģinājusi gandrīz visu, izņemot knipelēšanu. Daudz labu prasmju var apgūt Sarkaņu Amatu skolā. Savulaik ieinteresējusies par pērlīšu rotu darināšanu, trīs gadus apmeklējusi rokdarbu pulciņu "Rota" Lazdonā. Tagad gan tik smalkus darbus vairs neveic, jo tā ir slodze redzei.
Teiciens, ka šuvējam nav jaunu drēbju, kurpniekam – kurpju, gan attaisnojas, jo Skaidra Dzene atklāj, ka pašai nav sava tautas tērpa:
– Ai, man pašai nevajag, aužu citiem. Mājās ir stelles, tagad, pa ziemas laiku, vairāk aužu grīdsegas, adu zeķes. Svarīgi, ka ir kāds darbs, jo nesaprotu, kā var tikai sēdēt pie televizora un neko nedarīt. Man kāds adīklis vienmēr ir pa rokai. Priekšroka tiek dota "Limbažu Tīnes" dzijām, kā arī dziju piegādā no Lietuvas.
Musturi jau ir sazīmēti, arī žurnāli sniedz daudz iedves-
mas.
26.01.2024.
