Ļaudoniete DZINTRA VIĻEVIČA ir hobijiem bagāta. Floristika ir viena no viņas sirdslietām, taču mīļa arī augu herbarizācija, dekupāža un fotografēšana, ar ko Dzintra pēdējā laikā ir sevišķi aizrāvusies. Ikvienu darbiņu viņa dara ar vislielāko patiku un uzskata, ka labs rezultāts veidojas tikai tad, kad pret darāmo attiecas ar mīlestību.
– Mana mamma savulaik strādāja veikalā, un es atceros, ka vienu reizi manīju tur apsveikumus ar herbarizētiem jeb nospiestiem augiem. Man ļoti tas iepatikās, un es arī sāku herbarizēt augus, pēc tam ar tiem noformējot visas skolas mācību klades un burtnīcas, kā arī gatavoju dažādus apsveikumus un laika gaitā arī glezniņas. Tā pamazām iesāku audzēt arī dažādas puķes, lielākoties tos ziedus, kurus var izžāvēt un saglabāt ziemas laikam. Jāteic gan, ka šo niķi tā līdz galam arī neesmu atmetusi, lai gan visu laiku cenšos to mazināt – vairs jau nav kur apgriezties ar visu bagātību. Tad manā dzīvē ienāca floristika, un jāsaka tā, ka man ir ļoti žēl, ka Bulduros mācījos tad, kad tur floristus neskoloja. Ja es mācītos šajā iestādē vēlāk, droši vien apgūtu florista prasmes. Pirms kāda laika izgāju floristu kursus tepat Madonā – tos mācīja floriste Ineta Ozoliņa no Bulduriem. Tā ka zināmas prasmes esmu iemantojusi ne tikai pašmācības ceļā, bet arī pie speciālistiem, – stāsta Dzintra Viļeviča.
Viņa uzsver – ja cilvēks dara to, kas patīk, idejas rodas dabiskā veidā. Bieži vien, kad Dzintra veido ziedu kompozīcijas, viņa mīl lietot vārdu "rotaļājos". Ar to jāsaprot rotaļāšanās ar ziediem un pārējiem materiāliem, jo tikai un vienīgi šo rotaļu rezultātā rodas interesants un radošs iznākums. Atskatoties uz Bulduros aizvadīto laiku, Dzintra Viļeviča piebilst – lai cik ļoti nebūtu aizrāvusies ar floristiku, Pļaviņu dārzniecībā nostrādātais laiks mazliet sabaidīja. Dzintra zināja, ka darbi siltumnīcās nav viegli un vienkārši, tādēļ Bulduros viņa iestājās konservēšanas tehnologos, un šo specialitāti ieguva ar sarkano diplomu.
– Pasniedzēja mani taisnā ceļā aizsūtīja uz Jelgavu, kur absolvēju Pārtikas produktu tehnoloģijas fakultāti. Tiesa gan – pēc ilgāka laika, jo dzīve ir dzīve ar visādiem pagriezieniem. Satiku vīru, pieteicās dēls, un sanāca tā, ka viņš bija mans pirmais lielais diplomdarbs. Pēc ilgākas pauzes mana kolēģe iedrošināja mani sazināties ar fakultāti. To arī izdarīju, un man tika dota otra iespēja. Gada laikā gan bija jāpabeidz divi kursi, jo laika gaitā programmas bija mainījušās, taču arī to es paveicu. Agrākajā Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolā es daudzus gadus vadīju floristikas pulciņu un veicu dažādus noformējuma darbus. Mums bija liela piekrišana – floristikas pulciņā darinātos darbus vēlējās aplūkot arī bērnudārzs, līdz ar to nesām darinājumus un iekārtojām izstādes tur. Patlaban jūtos nelāgi, jo man ir pauzīte no šādiem darbiem. Pamatā veicu mājas darbus, dārza darbus un arī pievēršos hobijiem, – teic Dzintra.
Darinot kompozīcijas, Dzintra cenšas darīt gluži kā dzejnieki – radīt no nekā. Tai skaitā viņas darinājumi top no dažādiem dabā sastopamiem materiāliem. Dzintra Viļeviča pievērsusies arī dekupāžai, kas ļauj vecas lietas pārvērst mākslas darbā, ko pēc tam var arī papildināt un radīt ko pilnīgi jaunu. Vēl Dzintra iemācījusies veidot organzas puķītes un citas lietiņas. Izrādās, ka ar to viņas hobiju vācelīte nebūt nav piepildīta – tajā ir atlikusi vieta arī fotografēšanai.
– Fotografēšana man ir meditācija, un tajā brīdī es ne par ko citu nedomāju – pievēršos tikai tam, kā labāk izveidot kadru un ko tajā noķert. Pēdējā laikā esmu pievērsusies tieši šim hobijam. Tas, ko konkrētā brīdī daru, ir atkarīgs no noskaņojuma un garastāvokļa. Šad tad ar vīru mēdzam apceļot Latviju. Ir vietas, kur tobrīd piestāt nevar, bet tieši tajā mirklī ir tik fantastiski mākoņi vai košas debesis, un tik ļoti gribas to iemūžināt. Ja tas izdodas, man gribas vēl kļūt par gleznotāju, bet visu uzreiz nevar gribēt, – smaidot saka Dzintra Viļeviča.
Sava dārza kolekciju Dzintra veido, kā pati saka, ar aprēķinu – tā, lai tajā augtu ziedi, kurus var izmantot floristikas pušķīšiem. Tās ir gan bergēnijas, gan hostas, kuru lapas arī der kompozīcijām, kā arī ziedi, kuri pārziedot izveido skaistas pogaļas un der pušķiem ne tikai ziedoši, piemēram, magones. Diemžēl arī Dzintras dārzā paviesojušās ūdensžurkas, kas nodarījušas skādi, apēdot puķu sīpolus.
Lai nomāktu garlaicību gada tumšajā laikā un uzmundrinātu sevi, Dzintra mēdz iemalkot ingvera, medus un citrona dzērienu. Palīdz arī sveces un laba grāmata. Labprāt tiek iets ārā gan vienatnē, gan kopā ar vīru. Kā unikālu un brīnumainu vietu Dzintra Viļeviča min Sāvienas pilskalnu un tā apkārtni, uz kurieni viņa bieži brauc pastaigāties. Taču vislielākā enerģijas un vitamīnu deva esot mazdēliņš – kopā būšana ar dēlu, mazdēlu un ģimenes locekļiem sniedz pozitīvu strāvojumu. Dzintra cer, ka laika gaitā vairāk izdosies atsvaidzināt adīšanas prasmes un uzadīt mazdēliņam vēl kaut ko košu ziemai.
13.10.2023.
