Takužūns ir saliktenis, kas radies no vārdiem „taka" un „žūns". Pirmais nozīmē to, ka pasākums ir izstaigājams, bet otrais, ka radies no vārda „optižūns". „Optižūns" ir brīvdabas festivāls, kas veidots kā platforma mākslas procesu veicināšanai.
Kopš 2018. gada „Optižūns" noris Ērgļos – Pārsteigumkalnā – kādreizējā slēpošanas kūrorta teritorijā. Tas veido atvērtu vidi, kurā nedēļas garumā vienkopus uzturas mākslinieki, radot starpdisciplinārus mākslas darbus. Saprotot, ka ar vienu dienu vides mākslas objektu apskatei „Optižūnā" ir par maz, šogad radās „Takužūns".
– Ideja par mākslas objektu taku pie mums atnāca jau ziemā. Iesniedzām arī projektu, lai spētu nodrošināt materiālus un segtu transporta izdevumus māksliniekiem. Šis projekts netika atbalstīts, un, godīgi sakot, pat nesaņēmām atbildi – kāpēc. Tagad ar lepnumu varu teikt, ka izcīnījām varenu cīņu, lai bez materiālā atbalsta noorganizētu milzīgu pasākumu. Pateicoties manas brīnišķīgās komandas neatlaidībai un mākslinieku patiesajai vēlmei radīt, „Takužūns" notiek! Es ļoti ceru, ka esam pierādījuši savu potenciālu un nākotnē varēsim gūt arī finansiālo atbalstu, – stāsta Roberta Atraste, vides mākslas kuratore. – Savukārt pašu mākslinieku darbs sākās pavasarī, kad tika izsludināta iespēja piedalīties festivālā. Diemžēl valstī esošo ierobežojumu dēļ ar māksliniekiem nevarējām tikties klātienē, kas procesu krietni sarežģīja. Mākslinieki sūtīja savas idejas, skices un aprakstus, bet mēs viņiem – fotoattēlus un videoklipus no Pārsteigumkalna. Diezgan absurdi, jo viena no vides mākslas iezīmēm ir mijiedarbība ar dabu. Ej nu sazin', kā darbs izskatīties pie tām eglēm, kas redzētas vien videoklipā… Tāpat nav iespējams saprast, kāda lokācija būs vasarā, ja bilde uzņemta agrā pavasarī.
Brīdī, kad māksliniekiem nav absolūti nekāda finansējuma nedz materiāliem, nedz ieguldītajam laikam, parādās radoši risinājumi.
Turpina Roberta Atraste:
– Šogad tapuši vides objekti no lietotām velosipēdu kamerām, koka paletēm, dēļiem, dzelžiem, siena ruļļiem un uz vietas atrastiem materiāliem. Nevaru aizmirst skatu, kad Linda Ucelniece – viena no festivāla māksliniecēm – sēdēja mugurā milzīgam koka karkasam visslīpākajā kalna vietā un smaidot skrūvēja dēļus. Man nebija ne jausmas, kā viņa viena pati to karkasu uzbūvējusi, kā viņa tikusi tam virsū, kā tas viss turējās kopā milzīgā slīpumā, bet tas bija vareni! „Takužūna" mākslas darbus radīja Aleksis Jānis Trops, Alita Strīķe, Anna Ruķere, Arta Vēja, Diāna Jeremejeva, Džastins Zavadskis, Edgars Atslens, Eduards Edžiņš, Elia Lasmane, Elīna Kaire, Elīza Vaska, Elza Jenzena, Elza Rauza, Emīlija Lenkeviča, Gabriela Milberga-Zuza, Ieva Lapiņa, Ildze Jurkovska, Jānis Jātnieks, Ksenija Kumačova, Ļena Kiseļčuka, Linda Ucelniece, Līva Danute, Madlēna Ūdre, Margarita Ieva Loze, Marianna Lapiņa, Marta Folkmane, Marta Madara Grantiņa, Marta Skābarde, Marta Veinberga, Patrīcija Elizabete Lonerte, Paula Megija Kārkliņa, Paula Slavika, Renārs Miljons, Roberta Atraste, Tonijs Strods, Viktorija Vlazņeva, Žozefs Amadu Kulibali.
Festivālam ir arī tēma: pagājušajā gadā tā bija „Konstrukcija", bet šogad – „Pārkāpums".
– Šā gada tēma man ir ļoti mīļa, jo nācies pašai to pieredzēt. Festivāls ir licis pārkāpt pāri daudz kam: gan pašai sev, gan dažādām tabu tēmām un apstākļiem, par ko nav pieņemts runāt ikdienā. Pats festivāls ir viens liels pārkāpums, jo liek māksliniekiem iziet no savas komforta zonas. Iedomājieties, jums nedēļu būtu jādzīvo uz kalna, jāguļ teltī, jāstrādā smags fizisks darbs un jākomunicē ar vēl duci citu mākslinieku! Tas vien, manuprāt, ir varoņdarbs. Arī paši mākslinieki tēmu risina ļoti atšķirīgi. Ir darbi, kas asprātīgi apspēlē fizisku pārkāpumu. Viens no tādiem ir Martai Skābardei un apskatāms ar tālskati, jo atrodas otrpus purvam. Vairāki mākslinieki runā par emocionālu un personīgu pārkāpumu. Ir arī provokatīvi darbi, kas pārkāpj pāri sabiedrības normām un vēsta par tēmām, par kurām ikdienā runāts netiek. Daži darbi veidoti, domājot par pašu procesu, kādā tiek pieņemti lēmumi, kas vēlāk nonāk līdz pārkāpumam, – skaidro Roberta Atraste.
Vislabāk, protams, mākslas darbus apskatīt dzīvē un pašam mēģināt saprast, ko mākslinieks vēlējies pateikt. Labā ziņa ir tāda, ka to iespējams darīt līdz 1. augustam!
– Tā kā teritorija ir privātīpašums, pēc „Takužūna" beigām tā tiks slēgta un apmeklētājiem atkal būs pieejama jau nākamā gada festivālā. 2022. gadā „Optižūnam" apritēs 5 gadi un „Takužūnam", cerams, – 2! Paralēli tam festivāla teātra sadaļā šobrīd top video izrāde – kopprojekts ar Ērgļu iedzīvotājiem – „Blaumanis. Latvieši. Kopābūšana"; tas notiek ar Vidzemes kultūras programmas atbalstu, – norāda vides mākslas kuratore.
30.07.2021.
