Lieli un mazi, dažādu krāsu un izskata — tieši tik daudzveidīgi ir DZIDRAS BOGATIREVAS kolekcionētie sunīši.
Viņas sirdī dzīvniekiem allaž bijusi atvēlēta īpaša vieta, un mīļums pret dzīvo radību pavada Dzidras kundzi visu mūžu. Daļu dzīves viņa veltījusi dzīvnieku ārstēšanai, strādājot par veterinārārsti, bet tagad rūpes un mīlestību saņem divi papagaiļi.
– Es mīlu dzīvniekus jau kopš agra vecuma. Atceros no savas bērnības kādu bēdīgu gadījumu, kas patiesībā beidzās smieklīgi. Manās bērnības dienu mājās ģimenei piederēja suns, kurš bija ļoti liels, kā lācis. Suns bija ļoti slinks un neko nedarīja – govis neganīja, palīgos nenāca. Vecmamma viņu gribēja iebāzt maisā un aiznest uz mežu, lai nobaidītu. Tā arī izdarīja, bet joks šajā stāstā bija tāds, ka suns atgriezās vēl ātrāk mājās nekā vecmamma, un, kad viņa ienāca pagalmā, suns jau sēdēja priekšā. Ome aiz brīnumiem gandrīz vai atsēdās. Vēl mums ir bijuši arī citi dzīvnieki – kaķi, truši, zirgi. Es faktiski uzaugu zirgam mugurā, arī no kādiem pieciem gadiem sāku jāt ar zirgu, un tā saslimu ar šiem skaistajiem dzīvniekiem. Vietā, kurā kādreiz dzīvojām, bija zirgu ferma, tad, kad pārcēlāmies uz Kraukļiem, arī tur bija zirgu ferma. Neklātienē esmu beigusi veterinārijas tehnikumu, izmācījos par veterinārārsti un sāku strādāt Degumniekos. Man bija liela slodze, visi privātie lopu saimnieki skrēja pie manis pēc padoma un palīdzības. No nabadzīgākajiem cilvēkiem es naudu neņēmu, pašmaucos un norakstīju zāles uz kolhoza govīm. Galvenā veterinārārste aizgāja prom no darba, mani atstāja viņas vietā, bet es gadu tikai nostrādāju un tad pametu šo darbu. Man nebija miera ne naktī, ne dienā, vajadzēja atskaites arī rakstīt. Vairs neatlika laika sev un saviem hobijiem, pašdarbībai, – stāsta Dzidra Bogatireva.
Pēc darba gaitu noslēgšanas Degumniekos Dzidras kundze pārcēlās uz dzīvi Praulienā. Viņai šeit ļoti patīk.
– Mani no Praulienas iznesīs tikai ar kājām pa priekšu! Vispār man dzīvē ir patikuši pauguri un kalni, ļoti nepatīk līdzenumi. Bet stāsts par to, kā aizsāku kolekcionēt sunīšus, ir pavisam vienkāršs – reiz gāju pa veikaliem un redzēju – sēž viens jauks sunītis, tāds melns ar baltu priekšu, bet cena par dārgu – žēl tādu naudu maksāt. Aizgāju prom, sapirkos, ko vajag, un atnācu atpakaļ – skatījos atkal uz to suņuku, tomēr aizgāju vēlreiz prom. Trešo reizi, kad atgriezos, uzreiz paņēmu un nopirku! Tā arī sākās mans suņu kolekcionēšanas stāsts. Ja esmu saskaitījusi pareizi, manā kolekcijā jābūt 75 sunīšiem. Tie ir dažādi – lieli, mazi, vidēji. Esmu tos gan pati pirkusi, gan saņēmusi dāvanā. Esmu kādreiz dzirdējusi par ticējumiem un parunām, kāpēc mājās jābūt kādai suņa figūriņai, bet diemžēl vairs neatceros. Katrā ziņā man nav jāuztraucas, man ir pilna māja ar viņiem, – smejot saka Dzidra.
Šobrīd visi viņas kolekcionētie sunīši aizskrējuši uz Kraukļu bibliotēku, kurā tos iespējams apskatīt izstādē „Suņi, sunīši, suņuki". Interesenti var aplūkot četrkājainos mīluļus līdz pat 1. septembrim. Uz jautājumu, vai starp visiem suņukiem ir kāds sirdij vismīļākais, Dzidras kundze nosaka – grūti izšķirt. Visi kolekcijas sunīši viņai ļoti patīk un ir mīļi.
– Ja gadītos vēl kādu suņuku ieraudzīt, noteikti nespētu noturēties un nopirktu, garām es tam nespētu paiet. Tā kā esmu jau cienījamos gados, īsta četrkājainā mīluļa man mājās vairs nav. Agrāk bija kaķis, bet viņu sabrauca mašīna. Toties ar mani kopā dzīvo divi papagailīši, kuri ir dikti runātīgi. Es bieži mēdzu viņus pat apsaukt, lai tik traki nečivina. Ļoti bieži, kad skan televizors, papagaiļi sāk skaļi klaigāt. Tā kā man jau ir tik daudz gadu, būs jāsāk domāt, kam putniņus atstāt, lai viņi nepaliek likteņa varā. Man vienmēr bijusi liela žēlsirdība pret dzīvniekiem, vienmēr bijis viņu žēl. Arī asara ir nobirusi… Nekad neesmu varējusi atņemt dzīvību, nokaujot lopiņu. Esmu pat vardes noķērusi un nonesusi nost no ceļa, lai kāds nesabrauc, – atceras Dzidras kundze.
Dzidra Bogatireva savulaik muzicējusi sieviešu kapelā, spēlējot trompeti un baritonu. Spēlēt braukušas pat uz Rīgu, kapela pastāvēja ilgu laiku. Zināmu brīdi Dzidras kundze strādājusi arī par izvadītāju.
– Lai gan nekad netiku nevienu cilvēku izvadījusi, mani reiz palūdza uzņemties šo pienākumu, jo es visos pasākumos ļoti skaisti runājot – tā man sacīja tie, kuri aicināja izvadīt aizgājēju. Pamēģināju un atklājās, ka man patiešām ir talants to darīt. Taču izvadīšana ir ļoti smags darbs, turklāt oficiālajai izvadītājai lāga vairs nebija darba, jo visi gribēja tikai mani. Pateicu, ka vairs ar to nenoņemšos. Jaunībā esmu strādājusi arī stroikā, – atminas Dzidras kundze.
Laikraksta lasītājus viņa regulāri priecē ar saviem skaistajiem dzejoļiem, kuri lasāmi „Stara" tematiskajā lappusē „Pieskāriens" (katra mēneša pēdējā piektdienā).
Dzidras kundze, par dzīvi domājot un atceroties, saka tā – nekad ne ar vienu cilvēku neesot naidojusies vai kašķējusies, nekad nepaceļot balsi, ja kaut kas nepatīk. Galvenais esot dzīvot ja ne draudzīgi, tad vismaz neitrāli, lai viens otram liktu mieru un nedarītu sliktu. Sevi Dzidra Bogatireva raksturo kā optimisti – viņa nemēdz vaidēt un čīkstēt par dzīvi, jo tad, kā pati saka, nav vispār iespējams dzīvot un saglabāt pozitīvas emocijas.
21.07.2023.
