JOLANTU KOČĀNI visu mūžu ļoti aizrāvuši rokdarbi – adīšana, tamborēšana, dažādas citas rokdarbu tehnikas, savukārt apģērbu šūšanu viņa dēvē par savu otru jeb sirds darbu. Pirms desmit gadiem ar auto apmetot kūleni un pārlaužot otro kakla skriemeli, ārsti slimnīcā teikuši, lai rēķinoties ar paralīzi. Kad tā tomēr nenoticis, Jolanta klusībā nosolījusies – kamēr vien ir un klausa rokas, kājas, galva, – ir jādarbojas.
Smagā autoavārija un tās radītās sekas arī bijis kā pamudinājums sākt izšūt krustdūrienā. Viņai uzliktais Halo fiksācijas aparāts krietni ierobežojis kustības, bet tikai gulēt gultā un skatīties televizoru Jolanta nebija ar mieru.
– Pārlauzt otro kakla skriemeli ir traki, cilvēki parasti no šādas traumas mirst avārijas vietā. Man kaut kā veicās, traumas brīdī es nepagriezu galvu. Bija sajūta, it kā galva būtu iedzīta kaklā, ja es to būtu pagriezusi, visticamāk, manis arī nebūtu. Mašīnā biju ar tēti Miķeli Gruzīti un dēlu – par laimi, viņi tika sveikā cauri. Kad nokļuvu slimnīcā, man teica, ka rokas, kājas būšot paralizētas un es varēšot tikai mirkšķināt acis. Kad tā nenotika, biju tik ļoti priecīga un sapratu: kamēr vien varu – es darīšu. Tā kā bija Halo aparāts, apģērbam un mēteļiem bija jāatārda pleci, lai varētu kaut ko uzvilkt, pašai nomazgāties vai iziet ārā bija sarežģīti, gulēt drīkstēja tikai uz muguras. Toties es varēju sēdēt pie galda, rokas kustējās, varēju šūt. Tas bija vienīgais prieks un nodarbe, – smago trīs mēnešu atlabšanas periodu pēc avārijas atminas Jolanta Kočāne.
Pirmo izšūto gleznu viņa darinājusi pati, nepērkot komplektu, – atradusi bildi, izvēlējusies diegu krāsas. Jolanta atzīst: – Šobrīd teiktu, ka arī tehnika ir paslikta; tajā mirklī tā nelikās. (Smejas.) Šis darbiņš man ir mājās pie sienas, nevienam nerādu, jo tas nav kvalitatīvs. Bet man tas ir mīļš, kā atmiņa par tiem mēnešiem.
Tā kā Jolantu interesē dažādas rokdarbu tehnikas, vienu brīdi krustiņi nolikti malā, bet pirms trim gadiem tie atkal aizrāvuši. Izšūšanas komplektus viņa izvēlas vairāk pēc dominējošajām krāsām.
– Protams, arī bilde ir svarīga, diez vai izvēlēšos multfilmu tēlus. Ļoti patīk ziedi, arī vasarā tas ir mans prieks – dārza darbi un puķu dobes. Tāpat komplektu izvēlē mazliet skatos arī uz putniem, kluso dabu, kaut ko līdzīgu gleznotām gleznām. Citreiz gribas košāku, citreiz mierīgāku krāsu paleti, ko izšūt. Bildes, protams, neizdomāju pati. Neesmu tik radoša. Un tas arī nav mans mērķis. Neesmu māksliniece, bet gan izpildītāja; arī pēc dabas esmu tehniskāka, ne tik ļoti radoša. Pērku gatavus komplektus un tos tehniski izšuju. Bet tas sniedz ļoti lielu gandarījumu, jo ne katrs arī to dara. Tas nav viens un divi. Viena glezna, šujot diezgan intensīvi, katru vakaru pa kādām pāris stundām, kā minimums prasa trīs mēnešus. Vasarā tam vispār laika gandrīz neatliek. Ar to noteikti nevarētu pelnīt, tas ir tik laikietilpīgi. Ja sarēķinātu tās stundas, kaut vai ar minimālo stundas likmi, neviens tādas gleznas nepirktu. Šo to simboliski esmu pārdevusi, citreiz top kā dāvana. Bet tas galīgi nav pašmērķis –
vienkārši manam priekam, meditācijai, – pastāsta Jolanta. Līdz šim tapušas deviņas izšūtas gleznas, un šobrīd top desmitā.
Ikdienā Jolanta Kočāne strādā par grāmatvedi Lubānas novada pašvaldībā; rokdarbi un it sevišķi krustdūriens ir lielisks veids, kā vakarā relaksēties – domāt tikai par krāsām.
Jolanta ir arī šuvēja. Pirms vairāk nekā 20 gadiem viņa pabeigusi „Burdas" šūšanas skolu. Arī tas bijis liels izaicinājums – mājās pusgadu vecs bērniņš, bet katru nedēļu jābrauc uz kursiem Rīgā.
– Mana vecmamma bija šuvēja, un tēva māsa arī ir ļoti laba šuvēja. Bērnībā šuvu kleitas lellēm, bet no kādiem 14 gadiem sāku šūt arī nopietnāk. Tajā laikā maz ko varēja nopirkt, bet sašūt – gan. Pucēties taču gribējās. (Smejas.) Vecmāmiņa mācīja šūt kā vecajos laikos – visu vajadzēja ar lielām vīlēm, lai var palaist brīvāk, kad no apģērba izaug vai tas paliek par mazu. Man šķita, ka nav skaisti un labi tā. Šūt pamācīja arī tēva māsa, pabeidzu kursus. Esmu reģistrējusies arī kā pašnodarbinātā, tā ka reizēm kaut ko uzšuju. Ļoti patīk šūt cilvēkiem ar nestandarta augumu, jo viņiem veikalos grūtāk sev apģērbu nopirkt. Individuālā šūšana nav viegls darbs, jo gribu, lai cilvēks aiziet apmierināts. Tāpēc nereti man sanāk šūt ilgāk nekā kādā ražotnē. Tas uzreiz ir mans laiks, bet, kā jau laukos, pirktspēja ir, kāda ir. Šad tad izlīdzu deju kolektīviem kaut ko sašūt. Sevišķi patīk šūt maziem bērniem, meitenēm, jo tā, kā priecājas maza meitene pie spoguļa (smejas), nekāda nauda to neatsver, – viņa teic.
Abas meitas un dēls nu ir pieauguši, līdz ar to vakaros ir vairāk brīvā laika rokdarbiem. Izmēģinot ko jaunu, plānā ir pamēģināt lupatiņu jeb pečvorka (patchwork) tehniku –
tādā top segas. Jolanta uzsver: – Man nav garlaicīgi, un arī mājsēde netraucē, jo pati sevi nodarbinu. Zinu, ka ir tik daudzi, kas ada, tambrorē, arī izšuj – ļoti skaisti. Tas cilvēkam ir svarīgi – atrast kaut ko, kas viņam ļoti patīk, aizrauj un interesē.
19.02.2021.
