„Ikviens darbs vai hobijs nes augļus tikai tad, ja to dara no sirds,” uzskata madoniete MODRA SELGA. Viņa brīvo laiku aizpilda ar dažādām nodarbēm, kas sirdij ir tuvas jau kopš bērnības un joprojām turpina radīt prieku.
– Pa vidu ir bijuši pārtraukumi un pauzes, bet aizrautība nekad mani nav atstājusi. Sirdij tuvās nodarbošanās ir dārza darbi, rakstīšana, fotografēšana un rokdarbi. Dārzā strādāju pēc krievu tautības praktiķes Gaļinas Kizimas ieteikumiem. Tas varētu būt kas līdzīgs permakultūrai, taču nevaru skaidri apgalvot, ka tā ir, jo neesmu interesējusies par to. Ja es ko uzzinu, man patīk to visu pārbaudīt praksē, tāpat vien nekam neticu. Kad noklausījos Gaļinas Kizimas intervijas un stāstījumus par zemi, par attieksmi pret to un tradīcijām, mani tas uzrunāja. Mēs zemi nejūtam; lai kur mēs dabā paskatītos, nekur nav kailas zemes. Visur izaug krūmi, koki, cigoriņi ceļmalās un margrietiņas pļavās. Un visi šie augi kaut kur ņem spēku izaugt. Es sāku veidot dārzu tā, lai zeme nebūtu jārok un jāravē un lai tā būtu vienmēr apsegta. Rokot zemi, mēs tai nodarām pāri. Protams, lielsaimniecībās ir grūti piekopt šo metodi, bet mazā ģimenē vai radu pulciņā pie tās var pieturēties. Katrā zemes kārtā ir savi mikroorganismi, un daļa no tiem jūtas slikti, nonākot citā zemes kārtā. Apvēršot zemi otrādi un šos mikroorganismus nogādājot citā slānī, mēs zemi noplicinām. Arī saules un gaisa iedarbība uz atkailinātu zemi nenes neko labu. Šo visu dzirdēju no Gaļinas Kizimas un nolēmu pārbaudīt. Un tik tiešām – pavasarī, ielaižot pirkstus zemē, var just, ka tā ir pietiekami irdena un gatava, lai tajā stādītu iecerētos augus. Protams, ir daudz kas jāzina par augseku un saderīgiem augiem, bet esmu iemācījusies jau gana daudz knifiņu, tai skaitā sapratusi, ka, izmantojot šo metodi, daudz mazāk jācīnās ar kaitēkļiem, – interesantajā pieredzē dalās Modra Selga.
Vienu vērtīgu padomu viņa neliedz arī laikraksta lasītājiem. Izrādās, ka samtenes mums vajadzētu audzēt daudz vairāk, nekā to darām, un rudenī salikt uz zemes – tās ļoti labi uzlabo zemes mikrofloru. Modra norāda, ka nekas no tā, kas rudeņos paliek dārzā, nav jādedzina, bet gan jāatstāj kā dabisks mēslojums, piemēram, saliekot apkārt ogulājiem. Lielu paldies par atbalstu dārza darbos Modra teic savam dzīvesbiedram – ar viņa fizisku palīdzību un ticību Modras eksperimentiem dārzā viss sokas daudz vieglāk.
– Man ļoti patīk arī fotografēt. Pati pirmā bilde tapa, kad pieņēmu lēmumu – man arī vajag skārienjutīgo telefonu. Atcerējos, kā bērnībā fotografēju ar melnbalto fotoaparātu un pēc tam kopā ar tēti attīstījām filmiņu. Redzēju, ka bērnībā apgūtās fotografēšanas prasmes vēl ir labā atmiņā saglabājušās, un iegādājos pirmo fotoaparātu. Man ļoti patīk fotografēt dabasskatus un dažādus mirkļus visos gadalaikos. Visvairāk fotografēju laikā no pavasara līdz ziemai, kad dabā ir viskošākais laiks – viss zied, saulīte spēlējas un var iemūžināt skaistus brīžus. Dažreiz fotografēju arī cilvēkus, bet ļoti reti – tikai tad, kad man kāds to palūdz, – stāsta Modra.
Līdz šim viņas iemūžinātās fotogrāfijas nevienā izstādē nav bijušas apskatāmas, bet, ja tāda iespēja rastos, Modra noteikti piekristu.
– Fotogrāfijas iespējams aplūkot manās grāmatās. Savulaik darbojos Cēsu kultūras biedrībā „Harmonija", kur kopējā grāmatā redzamas arī manas bildes. Es gan saceru savu dzeju, gan arī ierunāju citu autoru darbus. To darīju vairākus gadus, bet tagad vairāk pievēršos dārza darbiem, vienam otram paziņam sniedzot ieteikumus un padomus. Caur klusajiem telefoniem šī informācija aizceļo no viena pie otra. Šobrīd vairāk sāku pievērsties rokdarbiem, tie gan ir bijuši dažādās izstādēs, tiesa – kopējās. Vairākus gadus darbojos Talsu lietišķās mākslas kolektīvā „Kurši", un mūsu darbi pabijuši daudzās izstādēs Latvijā. Visvairāk man patīk adīt – ir tapušas zeķes, cimdi, šalles, vestes un citi adījumi, – atklāj Modra Selga.
Pašlaik, kad viņa aizgājusi prom no darba, kas tomēr nekļuva tuvs sirdij, Modra daudz ko sajūt citādāk un visas sev nozīmīgās nodarbes raksturo šādi – dzīvošana ar prieku. Nevienu vaļasprieku un nodarbošanos nevar īstenot, ja sirds tam neatsaucas, galvenais – darīt visu ar prieku. 2016. gadā Modra atsāka rakstīt. Viņa, pārdomās daloties, nosaka – ikvienam noteikti sanāktu uzrakstīt grāmatu par dzīves piedzīvojumiem. Viņas dzīves pieredze grāmatās ierakstīta dzejas un atziņu veidā.
– Sāku rakstīt jau skolas laikā, turklāt nerakstu žurnālistikas stilā, bet gan caur sirdi. Dzīves laikā satikos ar rakstnieci Kristīni Mucenieci, kura man kļuva par tuvu cilvēku, un tieši viņa mani iedrošināja rakstīt atkal un izskaidroja, ar ko atšķiras iemācītā rakstīšana no rakstīšanas caur sirdi. Esmu izdevusi trīs grāmatiņas, un lēnām nāk arī ceturtā. Tie, kuri vēlas iepazīties ar manām grāmatām, var tās atrast tikai pie manis. Manī nav tieksmes pēc reklāmas, bet ar mani var sazināties un grāmatiņas iegādāties. Bieži tās izvēlas kā dāvanas, citreiz es kādam tās uzdāvinu, – atzīst Modra.
28.07.2023.
