Vecākajam dēlam Renāram (16 gadu) ir savas intereses, taču meitām Paulai (nepilni 3 gadi), Patrīcijai un Madarai (1 gads) Sandra ar laiku vēlētos nodot tālāk adīšanu un tamborēšanu. Vai to dzīvē izmantos –
tas pašu ziņā, bet lai ņem par labu mammas rūpes un ierādītās prasmes. – Pati pārsvarā adu bērnu zābaciņus, savai ģimenei – zeķes; kā es smejos, galvenais, lai kājas siltas! Bet arī radu un draugu bērniem saadu zābaciņus kā dāvanu piedzimstot. Ir liels prieks pēc tam redzēt, kā tos valkā īpašnieks. Man ļoti patīk bērni un savs darbs – patīk redzēt dzirkstelīti bērnu acīs un smaidu mazo sejās, – pievienoto vērtību darinātajos rokdarbos saskata Sandra Melne.
Gaidot dvīnes, Sandra viņām uzadījusi vienādu kombinezonu, zābaciņu un cepurīšu komplektus. Tāpat tiek tamborētas cepurītes bērniem, jaciņas, sedziņas, pat eņģelīši Ziemassvētku rotājumiem. Sandra piebilst par saviem hobijiem: – Vēl man ļoti patīk puķes, bet vīrs teic, ka dobju skaits jāsamazina. Apkārt mājai jau tā zemesgabals ir neliels, tad nu staigāju un domāju, ko gan vēl samazināt. (Smejas.) Gribas tomēr, lai ir skaisti un acīm tīkami, lai par savām mājām var priecāties un lepoties. Īstai saimniecei jābūt kārtībai gan mājās, gan sētā.
Sandra vērtē, ka viņu uzrunā latviskās tradīcijas un dzīvesziņa. Sākot ar to, ka skolas laikā dejojusi tautiskās dejas un dziedājusi, beidzot ar pirtsslotu siešanu un pirtī iešanu. – Man ir ļoti laba un mīļa vīramāte Zaiga Melne, kad jau varam, braucam pie viņas ciemos, ejam arī pirtiņā, ziemā lecam āliņģī. Pēc pirts sajūta ir neaprakstāma, sirreāla. Abiem ar vīru patīk taisīt pirtsslotas, to iesākām darīt pirms kādiem septiņiem gadiem – gribējām nopelnīt papildu naudiņu, lai varētu ar ģimeni kopā aizbraukt kaut kur atpūsties. Pirtsslotu siešanu mums ierādīja Kristīne Kušnere. Kādu laiku iesaistījāmies pat kopā ar radiem pirtsslotu siešanā, jo ārzemēs (piemēram, Vācijā) tās pērk par lielu naudu. Šobrīd gan pirtsslotas sienam tikai sev, jo prioritāte ir bērni, viņi prasa visvairāk uzmanības, – viņa atzīst. Nākotnei gan paliek izsapņot sapni par savu pirtiņu pie mājas, kurā iet arī kopā ar bērniem.
Pati Sandra nākusi no kuplas sešu bērnu ģimenes, no Virānes apkārtnes Jaunjukānos. Mamma Vaira un tētis Jānis Breči apveltīti ar sešām meitām; mammas brālis Zintis bijis kā brālis Sandrai (kaut sanācis onkulis), jo bijuši vienaudži.
Kaut laiki bija krietni citādāki, Sandra Melne savu bērnību atceras
ar vislabākajām atmiņām.
– Tā bija jauka bērnība, un mani vecāki bijuši paši labākie. Protams, neiztika bez darba fermā, kur mamma strādāja par slaucēju daudzus
gadus, līdz fermas likvidējās. Tētis bija traktorists sovhozā. Mēs, visas māsas, gājām mammai palīgā, un tas mūs norūdīja. Sapratām, ka dzīve nav viegla, bet tas arī palīdzēja izaugt stiprām, – sieviete secina.
Pēc Kraukļu pamatskolas viņa tālāk devusies mācīties uz Rankas arodvidusskolu. Pēdējā kursa laikā Sandra iepazinusies ar savu vīru. Viņš pēc vidusskolas Rīgā mācījās par stila mēbeļu galdnieku, mēbeļu restauratoru; Sandra braukājusi ciemos. Tomēr ģimenes dzīve nobāzēta dzimtajā Cesvaines pusē. No vectēva Viktora Breča puses Sandrai ir daudz radinieku arī Liezērē. Daudz gan neesot sanācis čupoties, savukārt tagad to neļauj kovids. – Žēl, bet gribētos kādreiz satikties. Ja vien atkal varēs rīkot radu saietus, labprāt ar savu kuplo ģimenīti ierastos. Pārsvarā visi dzimtā ir rokdarbnieki, amatnieki, folkloristi, dejotāji un dziedātāji. Tas ir asinīs – dzīvē kaut kas ir jādara, lai kaut ko sasniegtu.
AGRA VECKALNIŅA foto
29.01.2021.
