Barkavas pagasta iedzīvotājs RITVARS TOČS pirms diviem gadiem sāka cept cepumus no koku miltiem. Kā izrādās, no tiem var izcept arī ļoti gardu un veselīgu maizīti. Daudzi par to līdz šim nemaz nav zinājuši, bet citi — piemirsuši. Ritvars labprāt arī „Stara” lasītājus iepazīstina ar šo procesu un dalās ieteikumos.
– Cepumus no koku miltiem sāku cept, jo tā bija nepieciešamība tūrisma jomā. Gan cepumus, gan maizīti var cept no septiņiem vai astoņiem koku mizu vai čiekuru miltu veidiem. Patiesībā izmantot var praktiski jebkuru koku. Parasti es gatavoju cepumus no kļavas, apses, kārkla, ozolu zīlēm. No lazdām cepumi sanāks ļoti saldi, var izmantot arī lapegles čiekurus, arī melnalksni. Agrākos laikos tieši šis koks bija barotājs, jo no tā cepa maizīti. Ne velti dainās teikts: „Cepu, cepu kukulīti no tiem alkšņu pumpuriem." Gatavot cepumus no koku miltiem esmu iemācījis daudziem – gada laikā notiek aptuveni trīsdesmit piecas meistarklases. Ziemā vien aizvadīju divpadsmit meistarklases. Četru stundu laikā iemācu interesentiem cept septiņu veidus cepumus. Tas nav nekas sarežģīts, ikviens mājas apstākļos var gan maizīti, gan cepumus pagatavot. Piemēram, ja runājam par lazdu miltiem, mežā jāsacērt kādas trīsdesmit pirksta resnuma rīkstītes, lai iznāktu aptuveni kilograms miltu. Tad tos ar nazīti nokasa un pa nakti mizas atstāj žāvēties. Pēcāk miziņas samaļ dzirnavās smalkā pulverī, caur sietiņu izsijā un atjauc ar ūdeni un kārtīgi izspaida, lai milti paliek miklāki, un piejauc divas olas. Agrāk, kad nebija olu, to vietā izmantoja vilku vāles sakni – tā ir vislabākā. Vilku vālei piemīt vislabākā savilkšanas spēja, un tā vislabāk spēj aizvietot olu, – skaidro Ritvars Točs.
Pie mūsdienu iespējām mīklai var pievienot puspaciņu sviesta, bet tas nav obligāti. Taču viena līdz divas karotes medus gan ir svarīga sastāvdaļa. Rezultātā mīkla izveidosies ļoti līdzīga piparkūku mīklai. To uz apmēram stundu ievieto ledusskapī, un tālāk jau var cept cepumus. Ritvars cepumus cep vidēji 150 līdz 200 grādos pusstundu vai četrdesmit minūtes. Cepumu formai nav nozīmes, galvenais ir tos ik pa laikam apgrozīt, un tiem jābūt vidēji centimetra biezumā. Tie spēj nodrošināt ar enerģiju un lieliski der brīžos, kad gribas ēst, bet kārtīgai maltītei nav laika. Mizas vissaldākās ir tieši ziemā, pirms sākas sulu laiks, tāpēc Ritvars cenšas tās ievākt vairumā, lai pietiktu visam gadam, tās var uzglabāt ļoti ilgu laiku, un ar mizām nekas nenotiek.
– Kārkla un apses cepumi un maize ir vissaldākie un garšīgākie, bet ir viens nosacījums – apses vai kārkla sarīvētās mizas nav pirms tam jākaltē. Tās var katlā uzreiz novārīt pusstundu, noliet ūdeni un tad izkaltēt. Milti nebūs rūgti, bet gan ļoti saldi. Cepumus var uzglabāt gadu vai pat vairāk – jo ilgāk tie stāv, jo gardāki kļūst. Ar tiem itin nekas nenotiek, cepumi burtiski kūst uz mēles. Savukārt melnalkšņa un lapegles čiekurus smalki samaļ miltos (pa nakti būtu vēlams izkaltēt). Čiekuri ir bagāti ar dažādiem vērtīgiem vitamīniem un ir ļoti noderīgi veselībai, arī melnalkšņa maize. Daudzi nekā tamlīdzīga līdz šim nezināja, lai gan gadu tūkstošiem senči pirms mums ar to nodarbojās, jo savulaik jau nebija graudu un viss tika cepts no koku miltiem. No melnalkšņa miltiem ceptā maizīte atgādina rudzu maizi, bet var jaukt kopā arī vairākus miltu veidus – tie viens otru papildina, – neslēpj Ritvars.
Šogad viņš sācis gatavot arī zīļu pudiņu, un to varēšot ražot masveidā. Pudiņš labi der klāt saldējumam, ir izmantojams konditorejā kā pildījums, kā arī to var ēst ar ķīseli, pienu. Pudiņš ir ilgi uzglabājams, to gatavo no zīlēm, medus un putukrējuma un var izmantot pie jebkura saldā ēdiena. Savukārt cepumu ražošana pārdošanai sāksies nākamgad.
Foto no personiskā arhīva
08.03.2024.
