2019. gads bija Latvijai izcils gads jaunu, iepriekš nezināmu pilskalnu atklāšanā – kopā tika jaunatklāti 27 pilskalni, galvenokārt Latgalē, bet arī Vidzemē un Kurzemē tika atklāti jauni pilskalni. Tikai Madonas novadā vien tika atklāti divi iepriekš nezināmi pilskalni – Mārcienas Dreimaņu pilskalns un Bērzaunes Sauleskalna pilskalns, par kuriem jau tika sniegta informācija („Stars", 2019. g. 1. un 6. novembris).
Varbūt zīmīgi, bet 2020. gada pirmais Latvijā jaunatklātais pilskalns atrodas tieši Madonas novadā.
Par iespējamo pilskalnu Smeceres silā 2019. gada 27. decembrī e-vēstulē ziņas deva madonietis Aigars Krīgerts (Vēlos informēt Jūs par varbūtēju pilskalnu netālu no Madonas. Smecersila rajonā, meklējot Ziemassvētku eglīti, pabraucot garām šim kalnam, piesaistīja tā forma un stāvās nogāzes. Apskatot zemes virsmas modelī, piesaistīja divu iespējamo aizsardzības vaļņu pēdas, kas nodala plakumu no pārējās kalna kaupres.). Pilskalnu zinātājs Gatis Kalniņš izveidoja šī kalna 3D modeli, kur tiešām atklājās pilskalnam raksturīgie kalna norobežojumi.
Vieta tika uzmeklēta 19. janvāra pēcpusdienā. Netālu no tās dzelzceļa malā ierīkota mototrase; motociklisti iebraukuši vagas arī stāvajā nogāzē pilskalnam tuvumā esošajā augstsprieguma līnijas trasē.
Kopumā pilskalnam izvēlēta vieta, kuras nocietināšanai nebija nepieciešams lielāks darba ieguldījums. Te Madonas-Trepes vaļņa ziemeļaustrumu galā ir izteikts reljefs ar asiem kāpumiem un kritumiem, kur, ja vēlējās, viegli varēja atrast pilskalna izveidošanai piemērotus kalnus. Taisnā līnijā nepilnu kilometru uz dienvidrietumiem no tagad aprakstāmā pilskalna atrodas jau iepriekš zināmais Lazdonas pilskalns.
Smeceres silā paralēli dzelzceļam uz dienvidiem no tā ir vairāk nekā 20 m augsta jauktu mežu apaugusi (mežs lielā vairumā tagad izcirsts) austrumu rietumu virzienā orientēta kalnu grēda, kuru vietumis šķērso lejas un pāržmaugas. Viena šāda pāržmauga jeb leja nodala divus stāvus kalnus. Uz rietumiem no lejas ir kalns, pār kuru ved jau iepriekš minētā augstsprieguma līnija; kalna galā ir līnijas masts. Uz otru pusi, respektīvi, uz austrumiem no lejas ir tikpat augsts kalns, kas ir dabiski stāvs, labi norobežots no trijām pusēm. Kalna virsma ir līdzena ar pietiekami krasām pārejām uz visām trijām ļoti stāvajām nogāzēm. Pret rietumiem kalna virsma ir plašāka (platums ap 25-30 m), uz otru pusi tā sašaurinās (platums ap 10-15 m). Relatīvi šaurākajā vietā, kur kalna virsma jau sāk nedaudz laisties uz leju, ir mākslīgi izveidots ap metru augsts, plānā nedaudz izliekts nogāzes aprakums, no tā tālāk uz austrumiem aerolāzerskenēšanas modelis rāda vēl vienu it kā valni, tomēr dabā tas nav tik droši saskatāms. Aprakuma un iespējamā otrā vaļņa vietā ir seni sekli rakumi, kas iespējamos pilskalna jau tā ne sevišķi ievērojamos nocietinājumus ir jūtami pabojājuši. Aprakuma ziemeļaustrumu pakājē ir dziļi zemē iegrimusi cilvēka roku nokrauta akmeņu kaudze, kur, cik var redzēt, likti apmēram vienādi galvas un nedaudz mazāka lieluma akmeņi. Tās augstums ap pusmetrs, caurmērs ap divi metri. Viss pilskalna plakums austrumu-rietumu virzienā ir ap 60 m garš. Tālāk uz austrumiem no aprakuma šaurā kalna virsma ir dabiski viegli viļņota. Iepretim Smeceres sila pilskalnam uz ziemeļiem aiz dzelzceļa un šosejas ir Smeceres sila mototrase.
Visa kalna zemes sastāvs ir rupja grants, un arī tagad meža zemsedzē gan plakumā, gan nogāzēs, gan bedrēs bija redzami daudzi dažāda izmēra akmeņi. Daļa lielo akmeņu bija noripojuši lejup pa kalna nogāzēm. Kā kalna plakumā, tā arī visās nogāzēs ir daudz caurmērā ap pāris metru lielu bedru. Daļa varētu būt cilvēku raktas, lai gan nav saprotams, kāpēc te būtu jārok bedres; arī pēc kara laika tranšejām tās neizskatās. Iespējams, ka daļa bedru izveidojušās izgāzto koku vietās.
Plakuma plašākajā daļā zem izgāzto koku saknēm redzams, ka neapšaubāma kultūrslāņa te nav; zem ap 20 cm biezās tumšākas krāsas velēnas kārtas sākas grants slānis. Pilskalna austrumu daļā aprakuma tuvumā zeme ir jau jūtami tumšāka un sāk atgādināt kultūrslāni. Te virs zemes bija redzamas vairākas atraktu akmeņu galvas; vismaz pāris no akmeņiem bija ugunī deguši, zvirgzdaini un saplaisājuši.
Mežs pilskalna austrumu nogāzē nesenākos laikos nocirsts; tagad te ir grūti izejama jaunaudze. Plakumā un kalna nogāzēs ir daudz izgāztu koku stumbru, kas vietām sakrituši gandrīz nepārejamā šķērslī. Nekur zem izgāzto koku saknēm noteikts kultūrslānis nebija samanāms. Visā kalna plakumā bija daudz kārpainā segliņa krūmu, kas, kā tagad zināms, ir viena no pilskalnu pazīmēm. Kalna nogāzēs kārpainā segliņa krūmu bija mazāk, bet kalna pakājē – gandrīz nemaz.
Kopumā jaunatklātajam Smeceres sila pilskalnam izraudzīta jau no dabas piemērota vieta, kuras nocietināšanai nebija nepieciešami lielāki darbi, un tādi arī nav tikuši veikti. Kultūrslānis kalna lielākajā daļā, izņemot austrumu galu, nav konstatējams, kas liecinātu, ka pilskalns nav bijis ilgstošāk vai pastāvīgi apdzīvots. Akmeņu kaudze aprakuma malā, iespējams, saglabājusies no senatnes un varbūt būtu uzskatāma par īpaši savāktiem un vienuviet novietotiem apmēram viena lieluma akmeņiem, ar kuriem atvairīt uzbrucējus. Šādas rūpīgi izlasītu vienāda lieluma akmeņu kaudzes ir ieraudzītas arī vēl dažos citos Latvijas pilskalnos. Izteiktas domas, ka tās varētu būt savdabīga munīcijas krātuve akmeņu metamajām mašīnām. Pat ja akmeņi Smeceres sila pilskalnā ir īpaši vākti aizsardzības vajadzībām, tas nedod noteiktākus pieturas punktus pilskalna datēšanai, kas pagaidām paliek nenoteikta.
Varbūt tā ir tikai sakritība, bet netālajā pilskalnu pārī Mārcienas pilskalns-Dreimaņu pilskalns tie viens no otra atrodas ap 1,4 km attālumā; Lazdonas pilskalns un Smeceres sila pilskalns viens no otra taisnā līnijā atrodas ap 0,8 km attālumā. Mārcienas pilskalnā ir arheoloģiski nozīmīgs kultūrslānis; Dreimaņu pilskalnā noteikts kultūrslānis nav konstatēts. Arī Smeceres sila un Lazdonas pilskalnu pārī noteikts kultūrslānis konstatēts Lazdonas pilskalnā; Smeceres sila pilskalnā tāds nav konstatēts.
Madonas novada zinātājs Indulis Zvirgzdiņš, arī citi madonieši apliecināja, ka sils uz dienvidiem aiz šosejas un dzelzceļa, kur atrodas aprakstītais pilskalns, arī tiek uzskatīts par Smeceres silu, tāpēc likās piemēroti jaunatklāto pilskalnu saukt par Smeceres sila pilskalnu. Bet varbūt pilskalnu saukt vienkārši par Smeceres pilskalnu, jo Smeceres krogs, kas devis nosaukumu visam silam, no pilskalna taisnā līnijā atrodas tikai ap pusotra kilometra attālumā. Var jau būt, ka pilskalnam ir bijis savs nosaukums, kuru tad varētu izmantot kalna nodēvēšanai, bet maz ticams, ka šāds nosaukums, ja arī tāds būtu bijis, būtu saglabājies ļaužu atmiņā. Atcerēsimies, ka arī netālā Lazdonas pilskalna nosaukums ir mākslīgi radīts, jo Lazdona no šī pilskalna atrodas jau ap 4 km attālumā. Kāds ir bijis Lazdonas pilskalna agrākais vai kādreizējais nosaukums, tāpat nav zināms, bet mainīt oficiālo nosaukumu arī nebūtu prāta darbs, jo tas jau ir iegulis dažādos rakstos un reģistros.
Smeceres sila pilskalna jaunatklājums apstiprina dažas pilskalnu atklājumu likumsakarības; ne vienmēr jaunatklātie pilskalni atrodas tālās un nomaļās vietās, un jauni pilskalni tiek atklāti netālu no jau zināmajiem pilskalniem. Arī raksta autors neskaitāmas reizes ir gan braucis pa Madonas šoseju, gan vērojis apkārtni no vilciena loga. Vēl vairāk, braucot uz Lazdonas pilskalnu, vairākas reizes ir nācies doties gar dzelzceļa malu pa tagad jaunatklātā Smeceres sila pilskalna pakāji.
Noslēdzot jaunatklātā Smeceres sila pilskalna aprakstu, vēlētos atzīmēt, ka tagadējā Madonas novada teritorijā ir vēl pāris vietas, kurās varbūt varētu ieraudzīt iepriekš neatklātus pilskalnus. Šīs vietas šogad noteikti tiks apsekotas un tad jau zināsim, vai pilskalnu jaunatklājumi Madonas novadā ir vai nav beigušies.
11.02.2020.