Skolotāju un dzejnieci Adinu Ķirškalni pieminot

Pēc tam Ķirškalnītes kādreizējie skolēni, kuru „jauno dienu Jāņu ugunskuri” palikuši aiz „tālām, augstām gadu grēdām”, kolēģi Lazdonā, citi draugi pulcējās Vecpiebalgas vidusskolas zālē, kur uz skatuves malas un pat sveces sānā mirdzēja ziedi („Pie saulespuķes pieturos…”). Paldies skolai par viesmīlību!

Dzejas kompozīciju ar dienasgrāmatu fragmentiņu lasījumu pārliecinoši bija izveidojušas Sarmīte Radiņa un Sarma Rudenāja, atsedzot A. Ķirškalnes attieksmi pret literatūru — viņas dzejā un piezīmēs atrodam daudzus veltījumus rakstniekiem un dzejniekiem. Mēs centāmies viņas abas atbalstīt, piedaloties kopkorī, jo ik pa brīdim skanēja mūzika, protams, Artūra Grandāna atskaņojumā (arī kapos), visi dziedājām par dzīvīti, vālodzīti, rudzu druvu arumā, kā arī fotografējot, kaut ko pierakstot un — lasot dzeju. 

„Dzeja tikai tad ir dzīva un iedarbīga, ja tā ieskanas un paliek dzīvās sirdīs, un Adinai tāda bija,” saka Sarmīte. „Skolotāja lasīja, skandēja no galvas, rakstīja, veltīja, un — „atmaiga, noreiba sirds”, jo katra grāmata bija „kā labdiena, kā dāvana, kā sveiciens no lielās, skaistās pasaules”. 

Kā aizvakar teica dramaturgs Pauls Putniņš (runāja vēl daudzi), skolotāja Ķirškalne nav un nebūs izstāstāma, bet mēs centāmies ieskicēt ceļu uz viņu. Tas bija sirdsdarbs, kurā iesaistījās Sarmīte Radiņa — Madonas novada bibliotēka, Beāte Ozoliņa — Grāmatu draugu biedrība, Sarma Rudenāja un Dace Zvirgzdiņa — muzejs, Artūrs Grandāns — mūzikas skola, Oļģerts Skuja — laikraksts „Stars” un Jānis Bērziņš — kultūras cilvēks pēc aicinājuma. 

Novada bibliotēkā pašlaik apskatāma Adinai Ķirškalnei veltīta izstāde, muzejā viņu atcerēsimies oktobra sākumā. 

Autors: DACE ZVIRGZDIŅA