Aizvadītais gads Latvijas vēsturē citu notikumu vidū iezīmēsies arī ar pāreju uz profesionālo armiju. Tagad dēlu mātēm tik ļoti vairs nebūs jāsatraucas un jāpārdzīvo, jo par mūsu valsts drošību gādās profesionāli apmācīti un fiziski labi sagatavoti Dzimtenes sargi.
Kā vērtē pāreju uz profesionālo armiju, to, cik veiksmīga ir bijusi šī reforma – arī to, tiekoties redakcijā, jautājām 9. Saeimas deputātam, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājam JURIM DALBIŅAM.
– Tas nebija viegls lēmums. Mums visiem bija zināmas bažas, jo, sperot šādu nopietnu soli, labi apzinājāmies, ka tā ir ļoti nopietna izšķiršanās. Daudzas valstis šādu izvēli nav izdarījušas joprojām. Piemēram, Igaunija, Somija, Zviedrija, zināmā daļā – arī Vācija. Tādām mazām valstīm kā Latvija to izdarīt ir daudz vieglāk, jo nav to milzīgo apjomu. Un arī pati sistēma nav tik ļoti jāpārveido, jo mēs to pamazām veidojām no jauna. Taču arī mums, kā jau teicu, izšķiršanās bija ļoti nopietna un to izdarīt nebija viegli.
Daudz vienkāršāk jau ir obligātā kārtā saņemt rekrūšus, iesaistīt viņus dienestā un, izmantojot valsts piešķirto naudu, kaut kādā līmenī sagatavot, bet pēc tam palaist mājās, piekodinot – tad, kad vajadzēs, mēs jūs iesauksim…
Taču, ja, ņemot vērā tos uzdevumus, kas mums tiek izvirzīti pēc iestāšanās NATO un Eiropas Savienībā, šādā veidā tiek tērēta nauda, jāatzīst, ka tas tiek darīts neefektīvi, lai neteiktu, ka tā ir tikpat kā zemē nomesta nauda.
Bet mums tagad, kad esam viena no NATO valstīm, jābūt tikpat precīziem un tikpat labi sagatavotiem kā visiem pārējiem. Un, es teikšu, mēs to spējam. Turklāt dažās konkrētās specifiskās jomās mums ir jābūt pat labāk sagatavotiem, lai līdzvērtīgi varētu darboties šīs alianses sastāvā attiecīgajās vienībās gan uz jūras, gan uz sauszemes, gan gaisa spēkos, īpaši glābšanas un meklēšanās darbos, gan arī zemessardzē.
Ja šinī brīdī būtu palikuši pie obligātā militārā dienesta, mēs šādu situāciju nevarētu nodrošināt, jo, lai sagatavotu nepieciešamajā līmenī, ar 9 mēnešiem vai gadu ir par maz. Un jauniešiem šajā gadījumā pietrūkst arī motivācijas. Taču allaž tas prasa nopietnus finanšu līdzekļus – algas, sociālās garantijas, garantijas ģimenēm.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 17.01.2008.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto