Klajā nācis literatūras mēnešraksta „Karogs" šā gada janvāra un februāra apvienotais numurs.
Par turpmākajiem numuriem joprojām nekas nav zināms, jo žurnāla izdošanu apdraud izdošanai nepieciešamā finansējuma liegšana.
Kopš 2001. gada mēnešraksts pastāvējis, pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķīrumiem. 2009. gada pēdējā projektu konkursā radošajām stipendijām un projektiem bija dalāmi ļoti skopi līdzekļi, līdz ar to nepietika līdzekļu, lai atbalstītu vienīgā Latvijas literatūras mēnešraksta „Karogs" izdošanu. Par 2009. gadā ietaupītajiem līdzekļiem ir izdots šis apvienotais numurs. Vai 2010. gadā būs iespējams vēl kāds „Karoga" numurs, tas pagaidām ir lielais jautājums.
Jo vairāk tāpēc tiem, kas interesējas par jaunāko literatūrā, jāmeklē „Karoga" janvāra/februāra numurs. To varēsit atrast „Jāņa Rozes" grāmatnīcās, SIA „Latvijas Grāmata", „Preses servisa" tirdzniecības vietās, kā arī „Karoga" redakcijā Rīgā, Kuršu ielā 24.
Žurnāla ievadā lasāma Arvja Kolmaņa intervija ar Valsts Kultūrkapitāla fonda direktoru Edgaru Vērpi. Aivars Eipurs uzrakstījis ironisku skeču „Karogs un nakts", bet Pauls Bankovskis esejā „Burtiskais pieprasījums" raksta par literāro žurnālu likteni plašajā pasaulē.
„Tekstu" sadaļā ievietoti Ingas Žoludes, Jura Zvirgzdiņa un Māra Bērziņa darbi, kas nolasīti pagājušā gada decembrī „Prozas lasījumu" pasākumos. Publicēti arī Paula Bankovska un „Prozas lasījumu 2009" laureāta Gundara Ignata jaunākie stāsti, savukārt Guntars Godiņš atdzejojis igauņu dzejnieces Līvijas Vītolas darbus.
Kā informē izdevniecības darbinieki, martā apgāds „Karogs" izdos Vairas Vīķes-Freibergas eseju krājumu „Kultūra un latvietība", kurā apkopotas autores daudzus gadus krājušās pārdomas par to, vai vispār pastāv kādas specifiskas īpatnības, kas latviešus atšķir no citām tautām, un, ja pastāv, vai iespējams destilēt kaut ko līdzīgu „latviskuma kvintesencei". „Karoga" sadaļā „Raksti" lasāma nodaļa no topošās grāmatas „Latviskā kultūra vēsturiskā skatījumā".
Interesanti, ka jaunajā „Karogā" lasāms teksts par mūsu novadnieku rakstnieku Rūdolfu Blaumani. Dārta Dzenīte apcerē „Kā Rūdolfs Blaumanis sievu meklēja jeb Cēsnieces Blaumaņa dzīvē" stāsta par laikposmu XIX gadsimta beigās, kad Blaumanis bieži viesojās Cēsīs un viņam veidojās tuvākas attiecības ar vairākām Cēsu dāmām.
Liene Lauska rakstā „Jāņa Jaunsudrabiņa slavasdziesma padomju varai" izceļ dienasgaismā kādu sīku, bet paradoksālu literatūrvēsturisku faktu: Jaunsudrabiņa pasaka „Reiz bija" publicēta divās versijās, no kurām viena slavina padomju varu, otra – neatkarīgo Latviju, turklāt abu versiju teksti lielā mērā sakrīt.
Ilgonis Bērsons hronikā „Voldemārs Kalpiņš: protestēšana un kalpošana", izmantodams unikālus arhīvu materiālus un laikabiedru liecības, mēģina izprast Voldemāru Kalpiņu, kas gan ieņēma augstus amatus, gan kā nacionālkomunists tika no tiem atbrīvots, pakļāvās komunistiskās partijas diktātam un tai pašā laikā mēģināja strādāt godīgi.
Autore: INESE ELSIŅA