Aptuveni tūkstotis cilvēku pagājušās piektdienas pusdienlaikā pulcējās Gaiziņkalna apkārtnē, lai vērotu vienu no pēdējā laika nozīmīgākajām ēkas demontāžām.
Kaut gan diskusijas un centieni atbrīvot kalna virsotni no skatu torņa, kam pamati tika likti 1981. gadā, bet pabeigts tas tā arī nekad netika, ir bijuši gan pirms desmit gadiem, gan vēl senāk, līdz konkrētam rezultātam tā arī nekad nenonāca. Situācija būtiski mainījās pēdējā gada laikā, kad Madonas novada pašvaldība beidzot panāca vienošanos ar Gaiziņa virsotnes zemes īpašnieci Inesi Apeli par zemes nomu. Tas ļāva pašvaldībai gan plānot skatu torņa demontāžu, gan uzsākt plašākus teritorijas labiekārtošanas darbus.
Skatu torņa pēdējā stunda sita pulksten 13, kad Zemessardzes 54. inženiertehniskā bataljona personāls, nospiežot pogu, „uzlaida gaisā" ar atvadu vārdiem noklāto torni, kas tik daudzus gadus bija atbaidījis tradicionālos tūristus, vienlaikus piesaistot pārgalvīgākos. Pieņemu, ka daļa no viņiem bija arī tajā cilvēku pūlī, kas no Golgāta trases virsotnes noraudzījās, kā pēc sprādziena zem koku galotnēm pazūd torņa karkass.
Pāris stundu pirms torņa demontāžas Golgāta trases pakājē pie atpūtas bāzes „Gaiziņš" pasākumā „Atvadas no torņa" informatīvos atmiņu stāstos, kā arī nākotnes redzējumā dalījās gan zemes īpašniece Inese Apele, gan pašvaldības, gan arī Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvji, kuru kopdarbam jāvainagojas ar jauna skatu torņa izbūvi.
– Mans skats sniedzas senākā vēsturē. 1885. gadā mans vecvectēvs Jēkabs Gaiziņš no vācu Lauteres muižas nopirka zemi Gaiziņkalnā. Viņa saimniekošanas laikā kalnu apmeklēja divi Latvijas prezidenti – 1936. gadā Alberts Kviesis un 1938. gadā Kārlis Ulmanis. Vecvectēvam ar Ulmani izveidojās ļoti laba sadarbība. Tika uzbūvēts kiosks, iestādītas mežrozes, kas veidoja sarkanbaltsarkanu fonu. Bija arī Ulmaņa aka. Taču pats svarīgākais – kalna virsotnē vienmēr bija jāplīvo Latvijas karogam, un tas virsotnē plīvoja līdz 1944. gadam. Tad iestājās klusums. Pazuda Alberta Kvieša piemiņas akmens, Gaiziņu apmežoja, un tas tika izņemts no tūrisma maršrutiem. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad 1977. gadā tika nodibināts Gaiziņkalna dabas parks. Vienlaikus ar to radās arī pirmās idejas par skatu torņa būvniecību, – atmiņās kavējās Inese Apele.
Viņa pateicās Madonas novada pašvaldībai, ka beidzot ir rasts veids, kā atbrīvoties no grausta, kuru jau vairāk nekā 20 gadu nebija izdevies nojaukt.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 18.12.2012.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS