Latvijas sabiedrību šobrīd idejiski ir sašķēluši militārie notikumi Gruzijas teritorijā. Arī mediji notiekošo atspoguļo pretrunīgi. Vairākums atbalsta Gruziju, it sevišķi civilos iedzīvotājus, kam 21. gadsimtā jāpiedzīvo kara šausmas. Latvijā liela atsaucība ir no jauniešu puses, kas pirmdien devās atbalsta gājienā uz Gruzijas vēstniecību Rīgā.
Skatoties vēsturiski, 90. gados Dienvidosetijas autonomā apgabala deputāti pieņēma lēmumu palielināt pašpārvaldes autonomijas tiesības, tā rezultātā iegūstot autonomas republikas statusu. Ar lūgumu mainīt statusu, Dienvidosetija vērsās PSRS un Gruzijas Augstākajās padomēs. Pēc kāda laika Gruzijas Republikas parlaments pieņēma likumu "Par Dienvidosetijas autonomā apgabala likvidēšanu", attiecīgi anulējot osetīnu teritorijas pašpārvaldes autonomiju. Teritorija tika sadalīta daļās, kuras pievienoja blakus esošajām administratīvajām teritorijām.
1991. gada 1. septembrī Dienvidosetijas Sociālistiskās Republikas (vēlāk pārdēvēta par Dienvidosetijas Republiku (DR)) Augstākā padome (AP) pieņēma lēmumu par atdalīšanos no Gruzijas Republikas un pievienošanos Krievijas Federācijai, pamatojoties uz referendumā pausto iedzīvotāju nostāju. Nākamā gada 29. maijā DR AP proklamēja DR kā neatkarīgas valsts suverenitāti. Tomēr nevienu no šiem DR pasludinātajiem juridiskajiem aktiem Gruzijas Republika (GR) neatzīst, un juridiski Dienvidosetija ir GR daļa. 90. gados aizsākās arī bruņotas sadursmes starp osetīniem un gruzīniem, ko noslēdza Dagomisas vienošanās – pamiers 1992. gada ziemā. Šā gada augustā ar Gruzijas atkārtotu mēģinājumu pārņemt kontroli pār separātisko provinci atsākās karadarbība.* Krievijas armijas klātbūtne, pamatojoties uz miera nodrošināšanas mandātu, Dienvidosetijā un Abhāzijā atradās jau pirms karadarbības sākuma.
Robežas ir neskaramas
Pamatojoties uz mūsdienu sabiedrībā pastāvošajām antipātijām pret Krieviju, kuru saknes meklējamas PSRS okupācijā, ir viegli šo lielvalsti uzskatīt kā galveno agresoru. Tomēr visas politiskās aizkulises, mahinācijas un Gruzijas-Krievijas starpā veiktās provokācijas saprotamu iemeslu dēļ var tikt noklusētas. Interesanti ir tas, ka no Polijas, Ukrainas, Igaunijas un Lietuvas uz Gruziju devās valstu prezidenti, kamēr no Latvijas brauca Ministru prezidents Ivars Godmanis. Tāpat arī nesaprotama ir ES nespēja nonākt pie vienotas nostājas attiecībā pret šo konfliktu un ASV vilcināšanās ar atbalstu Gruzijai.
„Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK Madonas nodaļas vadītājs un partijas domes loceklis Aldis Krūmiņš izteica savu viedokli šajā jautājumā: – Vienmēr ir bijis skaidrs, ka valstu robežas ir neskaramas. Jau labu laiku pastāv kritiska attieksme pret kaimiņvalsts Krievijas, tā teikt, impēriskām tieksmēm. Šajā brīdī neviens precīzi nezina, kā konflikts risinājies, kas to uzsācis – klāt neviens nav bijis. Medijos parādās ļoti pretrunīga informācija par to visu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 14.08.2008.
Autore: LAURA VOITIŅA