Katru gadu maijā tiek atzīmēts Laimas slimības izpratnes veicināšanas mēnesis, ar mērķi samazināt Laimas slimības jeb Laimas boreliozes izplatību, informējot sabiedrību par slimības simptomiem un iespējām pasargāt sevi un savu ģimeni.
Laimas slimība jeb borelioze ir infekciju slimība, kuru izraisa baktērija Borrelia burgdorferi. Ar šo infekciju cilvēks var saslimt pēc inficētas ērces piesūkšanās, īpaši, ja ērce bijusi piesūkusies ilgāk par 12 stundām.
Latvijā ik gadu ar Laimas boreliozi saslimst 200-600 iedzīvotāji. Ja pēc ērces piesūkšanās parādījies ādas apsārtums vai citi neskaidri simptomi, vienmēr nepieciešams konsultēties ar ārstu. Ja slimība netiek laikus atklāta un ārstēta vairākas nedēļas, mēnešus vai gadus pēc ērces piesūkšanās var parādīties vēlīnas Laimas boreliozes pazīmes – artrīts, nervu sistēmas bojājumi, sirds un asinsvadu sistēmas darbības traucējumi. Pēc pārslimotas boreliozes cilvēkam neveidojas imunitāte, un ir iespējama atkārtota inficēšanās. Pagaidām nav pieejama vakcīna pret Laimas slimību.
Savā pieredzē par saskari ar Laimas boreliozi dalās Marta: – Bija lieliska pavasara diena, es, divu mazu bērnu mamma (toreiz viņiem bija divi un viens gads) pirmo reizi tiku izrauties ar draudzenēm uz vasarnīcu pasauļoties. Turpat blakus mežs. Un viena no viņām sacīja – šogad esot daudz ērču. Es, kā jau pilnīgi neapdomīgs cilvēks, bravūrīgi atbildēju: „Ha, ne jau no ērces es baidīšos!" Un vakarā, ķemmējot matus, atrodu galvā ērci. Es nesabijos, viss šķita labi. Divas dienas vēlāk nevarēju piecelties no gultas. Zvanīju ģimenes ārstam, kas sacīja – jāgaida divas nedēļas, lai borēliju analīzi veiktu. Es negaidīju, tiku aizvesta uzreiz. Un še tev – abi rādītāji debesīs.
Man paveicās, ka pazinu vēl kādu, kam konstatēta Laimas slimība. Šis cilvēks pastāstīja par Facebook grupu Laimas slimniekiem, tur uzzināju par Dr. Līcīti. Jau trīs dienas vēlāk biju Rīgā viņa kabinetā. Tika konstatēts, ka Laimas slimība man ir jau sen, un pēdējā ērce uzrāva ballītei jaunu apgriezienu…
Jautāta, kā jūtas ar Laimas slimību inficēts cilvēks, jaunā sieviete atbild: – Laikam vistrakākā sajūta ir būt nesaprastam vai tādam, kam netic. Tu esi nesaprasts. Katram simptomi var būt atšķirīgi. Arī tipiskā sarkanā pleķa man nebija. Klejojoša sāpe/neērtums, kas katru dienu kaut kur citur ķermenī parādījās, žokļa sakošana līdz tam, ka nevar muti attaisīt, vājums (it īpaši rokās), mistiskas trīcēšanas epizodes, kas uznāca un pazuda. Neparedzami, nesaprotami, un dažreiz sāka šķist – nu es taču šo visu pati izdomāju. Tā nevar būt. Vienu dienu skrienu desmit kilometrus, citā – guļu gultā un nevaru piecelties. Domās ceļos, bet ķermenis neklausa. Lai gan ir labi, esmu šādiem lieliem kritumiem tikusi pāri. Vēl svarīgi ir tas, kurā vietā infekcija iemitinājusies. Man tā bija nervos, ko uzskatu par veiksmi. Ir cilvēki, kam tā ieperinās kaulos. Tur viss krasi sliktāk var izvērsties… – nosaka Marta, piebilstot – Laimas boreliozi nevar izārstēt, vismaz ne ielaistu. Tas pēc četrdesmit dienu antibiotiku kursa un saujām dažādu kaķa naga un skudrukoka ekstraktu dzeršanas tāpat spītīgi ir organismā. Marta ar to sadzīvo jau ceturto gadu. Un tur neko nevar darīt. Esot jāiemācās sevi sadzirdēt, sajust, kad sāk parādīties pirmie simptomi un tos momentā risināt.
– Mans glābiņš ir aukstās peldes, regulāra sportošana un ļoti labs uzturs – viss, kas saglabā imunitāti. Jo Laimas borelioze – tas ir imunitātes karš pašai ar sevi. Cilvēks savā ķermenī vairs īsti nav saimnieks. Bet man gribētos teikt, ka esmu iemācījusies ar to sadzīvot un sadarboties tā, ka nu jau droši ceļoju, darbā pēdējā gada laikā slimības dienas nav ņemtas. Ir labāk!
Kā pašu nepatīkamāko, varbūt arī satraucošāko no savas pieredzes ar šo slimību var minēt daudzu ārstu neticību tam, kas notiek. Arī apkārtējo. Ja man iepriekš viss būtu bijis ideāli, tad Laima slimība noteikti būtu bijusi pamanāmāka. Bet te nu es biju – 21 gada vecumā man bija divi mazi bērni, biežas panikas lēkmes un trauksme, un tad – vēl viena slimība, kas daudziem šķiet izdomāta. Jā, neticība tam, ka vizuāli veselam cilvēkam iekšā notiek karš. Tas ļoti sāpēja.
Kā jau teicu, slimība joprojām ir un būs manī. Lai gan varu teikt, ka cīņa ar to savā ziņā atrisinājās veiksmīgi. Es atradu īstos ārstus (Latvijā ir tikai divi lieliski speciālisti pa šo līniju – Dr. Sproģe un Dr. Līcītis). Pareiza „diēta'', skudrukoka kapsulas katru dienu, cik vien iespējams – labs miegs, ezera peldes. Tā ir mana mantra, lai justos labi. Ir dienas, kad aizmirstu, ka slimība ir manī. Analīzēs rādītāji rāmi, vismaz pēdējo gadu. Un, tā kā es zinu, kādas ir pirmās priekšnojautas un pazīmes, ka atkal iet uz slikto pusi, un ko darīt, – jūtos droši. Es no sirds ieteiktu visiem, kas regulāri brauc uz mežiem, iet pastaigās parkos, kam ir suņi un kaķi (manējie jau trīs „skaistules" ir mājās atnesuši šopavasar) uztaisīt analīzes sev, savai drošībai. Visgrūtāk ir klusi cīnīties ar pretinieku, ko neredzi un neizproti ne pats, ne citi. Nevienam šo cīņu nenovēlu!
Kā sevi pasargāt no ērces piesūkšanās?
Jāizvēlas gaišs un, vēlams, slīdošs apģērbs, jāpielāgo apģērbs tā, lai ērces nevarētu zem tā pakļūt – bikšu gali jāieliek zeķēs vai zābakos, aprocēm un apkaklei jābūt cieši pieguļošai, blūze vai krekls jāieliek biksēs. Uz apģērba un apaviem jāizsmidzina aizsardzības līdzekli – repelentu pret insektiem, tai skaitā ērcēm. Pastaigas laikā ik pa brīdim jāaplūko apģērbs, lai laicīgi pamanītu un notrauktu pa to rāpojošās ērces. Pārnākot no pastaigas pa mežu, rūpīgi jāpārbauda, vai uz drēbēm vai ķermeņa nav ērču, jāpārbauda arī savs mājdzīvnieks.
21.05.2024.