15. aprīlī Madonas novada bibliotēkā norisinājās 15. Madonas, Cesvaines, Ērgļu, Lubānas, Varakļānu novada Grāmatu svētki, un, kā katru gadu, svētku ietvaros vieta un laiks tika atvēlēts arī kādai nopietnai sociāli politiskai diskusijai.
Šoreiz „Latvijas Avīzes" (LA) rīkotās publiskās diskusijas tēma skāra ļoti aktuālu jautājumu „Veselības aprūpes problēmas: kā tikt pie speciālista?". LA žurnālistes Lindas Rumkas vadītajā diskusijā piedalījās Veselības ministrijas (VM) parlamentārais sekretārs Jānis Trupovnieks, Nacionālā veselības dienesta (NVD) Vidzemes nodaļas vadītāja Sigita Alhimoviča, SIA „Madonas slimnīca" valdes priekšsēdētājs Artis Stuburs, kā arī pilna zāle iedzīvotāju, kas nebaidījās dalīties savā dažkārt pat traģiskajā pieredzē saskarsmē ar cilvēkiem, kuri atbild par veselības aprūpi valstī.
Plašs darba lauks
Diskusijas ievadā Jānis Trupovnieks, kas VM parlamentārā sekretāra amatā atrodas vien neilgu laiku, akcentēja būtiskākās aktualitātes veselības aprūpē – lauku un lielpilsētu ģimenes ārstu atšķirīgo redzējumu un iespējamo piketu, reģionālo slimnīcu un NVD strīdu par finansējuma apjomu un ārstu trūkumu laukos. Tieši pēdējo viņš atzina par ļoti svarīgu un steidzami risināmu.
– Esmu apmeklējis vairākas pašvaldības un ticies ar slimnīcu ārstiem, un jautājums par jauno ārstu piesaisti ir ļoti aktuāls. Nesen, tiekoties ar Kandavas domes deputātiem, man pastāstīja, ka pēdējais jaunais ārsts uz Kandavu atnācis strādāt 1989. gadā. Tas nav normāli. Latvijas pašvaldību vadītājiem bija tikšanās ar Ministru prezidentu Māri Kučinski, kurā viņi visi kā viens teica – „neesam otrās šķiras pašvaldības, un tajās nedzīvo otrās šķiras iedzīvotāji, vēlamies saņemt tos pašus pakalpojumus, kurus saņem lielo pilsētu iedzīvotāji", – sacīja Jānis Trupovnieks, ar nožēlu atzīstot, ka pašvaldību un ministrijas viedoklis jautājumā par to, ka priekšroka uz valsts apmaksāto rezidentūru būtu dodama studentiem, kuri slēdz līgumus ar slimnīcām reģionos, palika līdz galam nesadzirdēts.
Viņš gan pozitīvi novērtēja Madonas novada pašvaldības un Madonas slimnīcas centienus pašiem izdarīt visu iespējamo, lai novads iegūtu jaunos speciālistus.
Tā kā diskusijas centrālā tēma saistījās ar ārstu pieejamību, Linda Rumka minēja vairākus ne visai glaimojošus faktus.
– Gatavojoties diskusijai, NVD mājas lapā iepazinos ar rindām uz plānveida stacionāro pakalpojumu saņemšanu. Uz lielo locītavu endoprotezēšanu „Linezerā" rinda ir gandrīz 7 gadi, Liepājas slimnīcā teju 4 gadi, Rīgas 2. slimnīcā tuvu pie 20 gadiem, bet Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā – aptuveni 30 gadu. Ko cilvēkam padomāt, ieraugot šīs rindas? – vaicāja Linda Rumka.
Sigita Alhimoviča atzina, ka rindas uz pakalpojumiem tiešām ir garas, taču tās ir saistītas ar pakalpojuma sniegšanai atvēlēto finansējumu.
– Situācija diemžēl ir tāda, kāda tā ir. Pēdējos 10 gados medicīnas iestādes pašas veido šīs rindas saskaņā ar to, cik finansējuma tām ir pieejams, un pagaidām tas ir nepietiekams. Ja paraugās uz kopējo situāciju, rindu garums medicīnas iestādēs mēdz atšķirties, tādēļ pacientus, sastopoties ar gadījumu, ka viņiem tuvākajā slimnīcā uz kādu no pakalpojumiem ir gara rinda, aicinu lūkoties, kāda ir situācija citās iestādēs, jo var gadīties, ka tajās rindu nav vispār vai tās ir mazas. Ar šo informāciju var iepazīties mūsu mājas lapā http://www.vmnvd.gov.lv, – sacīja Sigita Alhimoviča.
Līgumu slēdz, meklē speciālistus
Diskusijā tika skarti arī jautājumi, kas skar ārstu pieejamību konkrēti Madonas novadā, kur, kā zināms, arī jūtams jauno speciālistu, kā arī ģimenes ārstu trūkums.
Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters pastāstīja, ka ir noslēgta četrpusēja vienošanās par sadarbību, kas vērsta uz konkrētās problēmas risināšanu.
– SIA „Madonas slimnīca" un Pētera Avena fonds „Paaudze" nodrošina studentiem stipendiju, savukārt pašvaldība, ja tas nepieciešams, piedāvā apmaksāt mācību maksu, kā arī laikā, kad jaunais mediķis uzsāk darbu slimnīcā, piedāvā dzīvojamo platību. Arī šobrīd tiek remontēts dzīvoklis jaunai speciālistei, kura tuvākajā laikā uzsāks ģimenes ārsta praksi. Šādus atbalsta pasākumus noteikti vajadzēs turpināt, jo, pēc mūsu prognozēm, ģimenes ārstu deficīts tuvākajos 10 gados būs vismaz 5 ārsti, un arī Madonas slimnīcai ir nepieciešami jauni speciālisti, – situāciju ilustrēja Andrejs Ceļapīters.
Sigita Alhimoviča neslēpa, ka ne visas pašvaldības tik aktīvi iesaistās jauno speciālistu meklējumos.
Diskusijā aktualizējās arī jautājums par to, vai SIA „Madonas slimnīca" ir noslēgusi līgumu ar NVD. Artis Stuburs atzina, ka slimnīca ir noslēgusi līgumu par 2016. gada ambulatoro un arī stacionāro pakalpojumu sniegšanu.
– Esam vienojušies par starta cipariem, kas ir līdzīgi tiem, kādi bija uz 2015. gada sākumu. Ir arī cerība, ka gada beigās iespēju robežās finansējums tiks palielināts. Mūsu vēlme ir, lai finansējums no gada uz gadu pieaugtu, – uzsvēra Artis Stuburs.
Uz Lindas Rumkas vaicājumu, vai arī Madonas slimnīcā uz ārsta apmeklējumiem un izmeklējumiem izveidojušās rindas, Artis Stuburs neslēpa, ka rindas ir teju visās pozīcijās un garākās (3 mēneši) šobrīd ir pie oftalmologa. Tiesa, šajā pozīcijā ir arī viena no lielākajām pārstrādēm.
Diskusijas dalībnieki rindu jautājumu gan aicināja skatīt arī no citas puses, proti, ne vienmēr uz papīra esošā rinda ir tikpat gara, cik tā ir dabā.
Artis Stuburs norādīja, ka dažkārt pacienti pierakstās rindā pie vairākiem speciālistiem un, kaut arī pie viena no tiem tiek, par to nebrīdina pārējos, līdz ar to pienāk laiks izmeklējumam, taču pie ārsta kabinetā neviens nenāk. Šādu praksi negatīvi raksturoja arī Jānis Trupovnieks, piebilstot, ka šādi tiek mākslīgi pagarinātas rindas.
Ceļā uz obligāto apdrošināšanu
VM parlamentārais sekretārs uz diskusiju sanākušos iedzīvotājus informēja arī par virzību saistībā ar obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu.
– Līdz 30. aprīlim ir jābūt gatavam Pasaules Bankas pētījumam par veselības aprūpes iestāžu tīklojumu, kartējumu, tautā sauktu arī par „māsterplānu". Uz pētījuma pamata VM būs jāsaprot, kāda struktūra jāveido un kāds pakalpojumu grozs katrā no slimnīcām jāsniedz. Nedomāju, ka Madonas slimnīcai būtu jākonkurē ar Stradiņiem un otrādi. Tikai tad, kad būs skaidrība par šo struktūru, varēsim domāt par obligāto veselības apdrošināšanu. VM līdz 1. jūlijam ir jāpiedāvā premjeram savi priekšlikumi par apdrošināšanas ieviešanu, lai jau ar 2018. gada sākumu mēs varētu to iedzīvināt. Varbūt tas, ko tikko teicu, izklausās pēc sapņa vai utopijas, taču tā nebūt nav, – sacīja Jānis Trupovnieks, piebilstot, ka Igaunijā šāds pētījums (tiesa, ne Pasaules Bankas) tika veikts jau iepriekš un šobrīd Igaunija, pieņemot atbildīgus politiskus lēmumus, ir spējusi sakārtot veselības aprūpes sistēmu.
Rindas un attieksme
To, ka ne viss ar veselības aprūpes sistēmu ir kārtībā, raksturoja vairāki gadījumi no personīgās dzīves, kuros dalījās uz diskusiju atnākušie iedzīvotāji. Kāda diskusijas apmeklētāja norādīja, ka veselības aprūpe vairāk uzskatāma par maksas pakalpojumu, jo, kaut gan uz valsts apmaksāto pakalpojumu ir jāgaida mēnešiem, par maksu var tikt jau nākamajā dienā, negaidot rindā.
Kāda cita iedzīvotāja atzina, ka viņas gadījumā arī nauda nav līdzējusi tikt pie speciālista un vienīgais glābiņš ir bijusi jau no padomju laikiem labi zināmā pazīšanās jeb blatu sistēma. Ārsts sirds pārsitienus sievietei raksturojis kā „vecuma normu". Ja par šādu gadījumu var sāji pasmaidīt, stāsts par kolēģi, kura 46 gadu vecumā pēc infarkta rindu pie ārsta „sagaidīja", jau nedēļu guļot kapos, jau ir traģisks. Arī citi diskusijas apmeklētāji dalījās savā pieredzē. Vienā gadījumā tas bijis NVD darbinieka ieteikums 80 gadu vecam cilvēkam, kuram grūti pārvietoties, apstaigāt Madonas ģimenes ārstus, ja neviens neņem, tad pierakstīties pie kaimiņu novados esošajiem. Arī diskusijas vadītāja, daloties savā pieredzē, atzina, ka daudzos gadījumos jautājums ir vairāk saistāms ar attieksmi, nevis ārstēšanas procesu. Viņa norādīja, ka pati, vēloties saņemt poti Latvijas Infektoloģijas centrā, saskārusies ar telefonu futbolu, kur katrs sazvanītais sūtījis pie otra. Citā gadījumā (kā, piemēram, ar lauztu roku) pieredze bijusi pozitīva, taču pēc laika atklājies, ka Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā operatīvi un labi operēto roku Džūkstes ģimenes ārsts nespēj pārsiet, jo nav pārsienamā materiāla.