Veselība vienmēr bijusi, ir un būs katra cilvēka primārā vērtība, kas jāsargā un jāsaudzē. Galvenokārt mēs paši esam rūpju nesēji par savu fizisko un līdz ar to arī emocionālo labsajūtu, taču brīžos, kad ar saviem spēkiem vien galā neizdodas tikt, talkā nāk ģimenes ārsts. Dzelzavā un Cesvainē par saviem pacientiem dienu no dienas rūpējas ģimenes ārste Ilga Kreicuma, kura kopā ar palīgiem Dzidru Ābeltiņu un Allu Andersoni atrod katram individuālu pieeju.
– Patiesībā man speciāla mērķa kļūt par ārsti nebija. Vidusskolas laikā, gluži tāpat, kā to tagad dara skolēni, aizbraucu iepazīties ar universitāti, ar ārsta profesiju kā tādu un visu ar to saistīto. Man tas šķita interesanti, izlēmu iestāties sagatavošanās kursos un arī pabeidzu tos. Tā kā man bija jau dažas iekrājušās prioritātes, kas ļāva iestāties institūtā, piemēram, piedalīšanās bioloģijas olimpiādēs, kā arī jau nupat minētie nokārtotie sagatavošanās kursi, iestāšanās bija vieglāka. Zināmi eksāmeni bija jānokārto, konkurss bija pietiekami liels, un es pat domāju, ka, iespējams, netikšu uzņemta. Taču viss notika veiksmīgi, iestāties izdevās, un tā arī izmācījos par ārsti. Taču tas nebija mērķis no sākta gala, drīzāk jāsaka – tā bija interese, kas pamazām attīstījās, – sarunu iesāk Ilga Kreicuma.
Diezgan aktuāla problēma ir ģimenes ārstu pieejamība laukos un lauku reģionos. Daktere Kreicuma uzskata, ka ģimenes ārstu pakalpojumu pieejamība viņas paspārnē esošajiem pacientiem ir pietiekami laba. Liels atspaids ir arī divi ārsta palīgi, kas dienu no dienas strādā kopā ar dakteri. Katrai no viņām ir savi pienākumi, līdz ar to visus darāmos darbus pietiekami operatīvi iespējams paveikt. Ikviens, kam nepieciešama akūta palīdzība, saņem nepieciešamo atbalstu. Grūtāk varbūt esot atvaļinājuma laikā, bet katra pacienta vajadzības tiek izvērtētas, un pie ārsta apmeklējuma tiek katrs, kuram tas konkrētajā brīdī ir steidzamāk vajadzīgs.
– Kādreiz patiešām bija tā, ka es ar savu palīgu Dzidru Ābeltiņu strādājām nenormētu darba laiku, kas bija praktiski 24 stundas diennaktī. Tagad tā vairs nav, jo esam sapratušas, ka, sadalot pienākumus, astoņās stundās var gana labi tikt ar visu galā. Tiesa, paliek jau arī tādi darbi, kas prasa uzmanību arī ārpus darba laika. Pacientus cenšamies nepieņemt pēc pulksten 16, un visi to zina. Esmu sapratusi, ka nav vajadzīgs sevi nodarbināt nenormēti, arī izturība to vairs neļauj, kā tas bija agrāk. Divas reizes nedēļā dodamies pie pacientiem arī Cesvainē, mani pacienti ir arī sociālās aprūpes centra iemītnieki. Tā kā manā aprūpē ir arī tur dzīvojošie ļaudis, darba slodze ir gana liela, sevišķi grūti bija ziemā, kad cilvēki daudz slimoja, tai skaitā arī bērni. Taču teikt, ka gāžos nost no kājām, arī nevar. Grūtāk ir tad, kad kāda no palīdzēm aiziet atvaļinājumā vai saslimst (ko tā īsti nemaz nevaram atļauties) – tad nākas izjust saspringumu, taču visām trijatā visai veikli izdodas sadalīt visus darbiņus, – stāsta Ilga Kreicuma.
Ilgas Kreicumas ārsta prakses attiecības ar Dzelzavas pagasta pārvaldes vadību ir labas. Viņa līdz šim nav vērsusies pēc palīdzības, jo itin labi tiek galā ar savu iestādi pašas spēkiem. Ģimenes ārste neslēpj – ja viņa būtu jaunais ārsts, kas ieradies strādāt, redzējums un darbības būtu pavisam citādākas, taču tagad primārais nosacījums ir miers no visiem, lai pēc iespējas labāk tiktu galā ar savu galveno pienākumu – rūpēm par pacientiem. Daktere ar prieku acīs saka – milzīgs gandarījums ir par tik labiem un uzticamiem palīgiem, kādi ir viņai. Ar Dzidru Ābeltiņu kopā nostrādāti vairāk nekā 40 gadu, savukārt Alla Andersone šajā ģimenes ārsta praksē strādā kopš 2008. gada. Viņas visas trīs saprotas no pusvārda, un Ilga Kreicuma savām meitenēm var uzticēties pilnībā – gluži kā pati sev, un tas esot ļoti svarīgi.
– Ja ārstam ir sava uzticamo palīgu komanda, nav domstarpību un nesaprašanos, darāmais darbs sokas labi un raiti. Komandas darbam un spēkam ir milzīga nozīme. Jā, visai izteikti mūsdienās novērojams jauno speciālistu trūkums, it īpaši laukos. Grūti spriest par atalgojumu un tikpat grūti ir pateikt, cik daudz katrs vēlas pelnīt. Taču šajos laikos jau vairs nav tā, kā bija savulaik, kad laukos strādājošos ārstus katrs varēja tramdīt, kad vien ienāk prātā. Tāpat arī pilsētās strādājošajiem ir darba laiks, kad visi pacienti jāpieņem, ar visu jātiek galā. Tai pašā laikā ir jau arī tā, ka visiem labs nekad nebūsi, ir sāpīgi dzirdēt vai zināt, ka kāds ar kaut ko nav apmierināts. Tādos gadījumos sanākam kopā visas trīs, padomājam, parunājam, kas varēja būt ne tā, un vēlāk jau viss nokārtojas. Arī cilvēks, kurš sākumā bija neapmierināts, beigu beigās saprot visu pareizi, un situācija noskaidrojas. Uzskatu, ka mūsdienās laukos var sasniegt tādu pašu līmeni, kāds tas ir pilsētu ārstu praksēs, – pauž Ilga Kreicuma.
Ja kādreiz mīnuss viņas darbā bijusi komunikācija, nu jau arī šis aspekts ir uzlabojies. Ārstam jāprot katru uzklausīt, atrast ikvienam pacientam savu pieeju. Katram gadās būt sliktā omā, uztiept ārstam savu vai apšaubīt viņa viedokli, taču bez šaubām būt ģimenes ārstam nozīmē arī gūt prieku. Un nemaz nevajag daudz, vien dzirdēt labu vārdu par ieguldīto darbu un paldies par pacientam doto padomu vai ieteikumu.
AGRA VECKALNIŅA foto
16.05.2023.