Ikdienas steiga, darbs, rūpes par ģimeni un nemitīgā informācijas plūsma bieži liek aizmirst par sevi. Nogurums, aizkaitināmība, trauksme vai bezmiegs nereti tiek norakstīti uz sliktu periodu dzīvē, cerot, ka viss pāries pats no sevis. Madonas slimnīcas klīniskā un konsultatīvā psiholoģe EVIJA ROZENLAUKA akcentē — emocionālā labsajūta ir tikpat svarīga kā fiziskā veselība, un signālus, ko sūta prāts un ķermenis, nevajadzētu ignorēt. Viņa stāsta par to, kā atpazīt brīdi, kad nepieciešams apstāties, kā parūpēties par sevi ikdienā un kad vērsties pēc palīdzības.
Ceļš uz izziņu
– Ja runājam par to, kas pacientus atsūta pie manis, tad tie ir ģimenes ārsti, ārsti psihiatri vai ārsti neirologi, un tad sākas izpēte, lai saprastu cilvēka domāšanas procesus, emocijas un to, kā viņš funkcionē kā personība. Ir divas iedaļas – bērni un pieaugušie. Parasti ārsts vēlas precizēt pieaugušo diagnozes, es veicu izpēti un aprēķinus, ko var iegūt, nododu skaitliskus rezultātus, ja tā var teikt, un interpretācijas aprakstu. Psihologs ir tas, kurš nenosaka nekādas diagnozes, bet viņam jābūt pietiekami zinošam, lai varētu izprast, par kādiem iespējamiem traucējumiem liecina izpētes rezultāti. Uz bērniem savukārt attiecas kognitīvā izpēte. Dažkārt īsti nevar saprast, vai bērnam ir grūti mācīties, vai viņam ir vai nav motivācija mācīties, un ne reti šķiet, ka nevēlēšanās mācīties ir rakstura iezīme. Visbiežāk tie bērni, kuri nonāk pie manis, negrib mācīties, jo ir grūtības, kuras pieaugušie ne vienmēr pamana. Piemēram, bērns var lēni uztvert to, ko citi uztver ātrāk. Tādā gadījumā šis bērns paliek bēdīgs un tālākajam atmet ar roku. Varbūt bērnam ir īslaicīgā atmiņa, kad grūti atcerēties to, kas tikko pateikts. Ja abi minētie iemesli ir zem līmeņa, mazais apzināti vai neapzināti sevi salīdzina ar citiem, un vairs nav motivācijas mācīties. Tad noteikti jāuzzina, kas bērnam padodas vieglāk – varbūt labāk tiek iegaumēta dzirdamā informācija, varbūt strādā vizuālā uztvere.
Es nekad nepieņemšu uz konsultāciju kādu, ko atsūtījis, piemēram, tuvinieks. Svarīgi, ka cilvēks pats ir sapratis, aizdomājies. Esmu ieguvusi diplomu eksistenciālajā terapijā, un lepojos ar šo izglītību. Pārsvarā pie manis cilvēki nāk, lai runātu par attiecībām – ar apkārtējiem, ar partneriem, ar bērniem, tostarp pieaugušiem bērniem, par situācijām, kad ir šķirtas ģimenes, un konfliktiem kopīgu bērnu audzināšanā, tikšanos ar otru vecāku. Ir cilvēki, kas nāk pie manis ar „izdegšanas" pazīmēm, nomāktību. Ir gadījumi, kad redzu – situācija ir tik grūta, ka es iesaku vērsties pie ārsta par iespējamu medikamentu lietošanu. Gadās, ka nomāktība mēdz būt tik lielā pakāpē, ka jāizpēta, cik liels ir viņa resursu kopums, lai saprastu, vai viņš spēs tikt galā bez medikamentiem. Bieži vien tie ir antidepresanti, un ir mīti, ka no tiem cilvēks paliek atkarīgs. Bet, šo zāļu lietošanas laikā būtu vēlams, ka persona sakārto savu dzīvi, mainot situāciju, vai rod resursus un spēku paskatīties uz šo situāciju citādāk. Tiekot galā ar cēloni, ārsts „noņem" medikamentus, un nekādas atkarības nebūs, bet, ja, zāles lietojot, sajūta ir labāka un nekas cits netiek darīts, protams, pēc medikamentu lietošanas pārtraukšanas atgriezīsies tas pats sākuma stāvoklis, turklāt sajūta būs vēl sliktāka, jo tikko varēja apjaust, kā ir, kad ir labi, – stāsta Evija Rozenlauka.
Emociju signāli
Psiholoģe skaidro, ka viens ir tas, ko mēs paši sevī pamanām, bet otrs – ko mūsos pamana citi. Nomācošās lietas mēdz būt divu veidu – trauksmainība un nomāktība. Ja runājam par depresiju, bieži vien šis vārds tiek lietots arī tad, ja kādam ir slikts garastāvoklis, bet tās ir atšķirīgas lietas. Slikts garastāvoklis ir pārejošs, bet medicīniskā izpratnē depresija ir ieildzis periods, kad, piemēram, divas nedēļas pēc kārtas ir sliktas sajūtas. Cēlonis var būt notikums vai notikumu kopums, pēc kura vairs nav spēka pašam sevi „celt", kas ir reaktīva depresivitāte. Otrs iemesls – cilvēks kā personība var būt tendēts uz negāciju krāšanu, visu uztvert negatīvi. Psihologs nevar pateikt, vai depresija ir vai nav – viņš redz pazīmes. „Smaidošā" depresija ir tad, kad daudziem cilvēkiem pietiek spēka neparādīt uz āru to, viņi jūt sevī, un pat tad var būt mazas nianses, kas liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Tās ir grūti pamanīt, bet, ja tā notiek, mums jābūt tik empātiskiem, lai piedāvātu palīdzību.
– Katram ir sava subjektīvā realitāte. Varbūt cilvēka stāvoklis ir saistīts ar to, kā viņš uztver un redz dzīvi, situāciju, kādus secinājumus izdarījis. Interesanti pašiem ar sevi parunāt, no kā rodas emocijas. Konsultācijās ar pacientiem es ļauju viņiem pašiem rast atbildi uz šo jautājumu, liekot domāt. Nevaru „ar karoti ieliet mutē", ka tas ir tāpēc vai tāpēc, jo tā ir tikai mana interpretācija par kāda dzīvi. Savas dzīves īstais saimnieks ir vienīgi cilvēks pats. Emocijas rodas no domāšanas. Tās var būt pārliecības, uzstādījumi, un tie vienmēr ir subjektīvi. Konsultatīvajā procesā cilvēks atrod iespēju redzēt pasauli vai situāciju citādāk, lai gan varbūt nemaz nebija iedomājies, ka uz to var paskatīties no citas puses. Dzīvojot negāciju vilnī, spēki zūd, un viss, kas mūs nomāc, ļoti atņem spēku. Mans uzdevums ir atrast veidu, kā cilvēkam paskatīties uz savām dzīves situācijām, atrast veidus, ko viņi var tajās mainīt, – uzsver Evija Rozenlauka.
16.12.2025.