Pagājušajā piektdienā Madonas slimnīcā pirmo reizi ārpus Rīgas tika veikta pleca locītavas endoprotezēšanas operācija.
Operāciju veica Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ārsts traumatologs Aigars Vugulis, kas ir viens no vadošajiem speciālistiem rokas ķirurģijā un augšējās ekstremitātes endoprotezēšanā.
– Latvijā mēs šādas operācijas veicam jau kopš 2005. gada, bet tās līdz šim notika tikai Rīgā, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Madonas slimnīcā ir vislabākie darba apstākļi. Ideāli, komanda ļoti spēcīga. Operācijā asistēja Madonas slimnīcas traumatoloģijas nodaļas un operāciju bloka vadītājs Imants Stradiņš, klāt bija arī traumatologs-ortopēds Andrejs Mednieks un jaunais kolēģis Rūdolfs Preiss, kā arī vecākā operāciju māsa Agnija Ozola, kura ir ar ļoti lielu darba pieredzi. Anesteziologs Jānis Labucis atsāpināšanu veica ar inovatīvu anestēzijas metodi. Paldies visai brigādei – jūs bijāt lieliski! – pēc operācijas „Staram" atzina dakteris Aigars Vugulis. – Šoreiz varbūt operācija bija ilgāka nekā Rīgā, tomēr mazliet citi apstākļi. Vidēji operācijas ilgums – pusotra līdz divas stundas, katrā ziņā līdz brīdim, kad viss ir labi. Cilvēki allaž pirms operācijas uzdod jautājumu, cik ilga tā būs. Var jau rēķināt vidējo statistisko, bet es parasti tad atbildu: „Kamēr viss būs labi!", un šodien viss bija labi.
Jautāts, cik ilgā laikā paciente atveseļosies, dakteris teica, ka tas ir visai sarežģīts jautājums. – Šī operācija bija ļoti komplicēta, jo tā bija pēc lūzuma, un tā saaugšanai vajadzīgas apmēram sešas nedēļas. Tas ir tas laiks, kad ļoti uzmanīgi jārīkojas ar implantu un roku nevar pilnībā noslogot. Tad ļoti svarīga ir rehabilitācija un vingrošana, kas varbūt noritēs ilgāku laika periodu, bet katrā ziņā jau rīt paciente varēs šo roku sākt kustināt ar otras rokas palīdzību. Runājot par šādu operāciju nepieciešamību – pirmais iemesls neapšaubāmi ir sāpes. Ļoti tradicionāls teiciens ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir: uz rokām jau nestaigā, tāpēc ļoti daudziem pacientiem lūzumi tiek ārstēti konservatīvi, jo… ir taču otra roka. Šajā gadījumā mēs novēršam sāpes un iegūstam stabilu pleca locītavu. Ja pleca locītava ir stabila, cilvēks var vairāk darīt ar elkoni un plaukstu, un tas ir mūsu mērķis.
Uz jautājumu, vai protēze katram pacientam tiek kaut kādā veidā speciāli izgatavota, dakteris skaidroja, ka ir protēžu standartizmēri, ar kuriem operācijas laikā var manipulēt atkarībā no tā, cik liels ir kaula kanāls, kādi ir kaulu izmēri utt., jo vienmēr ir dažādas anatomiskas īpatnības. – Mēs pamatā strādājam ar kompānijas „Johnson & Johnson" endoprotēzēm, kuras ir atzītas visā pasaulē.
– Jau minēju, ka šādas operācijas norisinās kopš 2005. gada, bet neapšaubāmi arī šajā ziņā viss attīstās un iet uz priekšu, pirmām kārtām tas attiecas uz implantiem. Šoreiz operācija tika izdarīta pacientei ar lūzumu, bet šīs protēzes ir domātas arī cilvēkiem gados ar deformējošu artrozi, pacientiem ar reimatoīdo artrītu, pēc iepriekšējām traumām. Vēl arī tajā gadījumā, kad pēc pleca grozītājmuskuļu cīpslu bojājumiem nav iespējams veikt atjaunojošu operāciju, – nosacījumus endoprotezēšanas operācijām uzskaitīja dakteris Vugulis. – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā katru dienu tiek operēti plānveida pacienti, bet apmēram divas reizes nedēļā pie mums uz akūtām operācijām tiek vesti pacienti no visas Latvijas. Nākotnē šī būtu laba iespēja operēt Madonā, lai pacienti tik tālu nav jātransportē, līdz ar to iegūtu gan valsts, gan pacients. Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Madonu, konkrēti ar ģimenes ārstes Zentas Stradiņas vadīto Madonas traumatoloģijas un ortopēdijas klīniku, kur es konsultēju pacientus. Tas ir arī pa ceļam pie maniem vecākiem, kuri dzīvo Jēkabpilī. Vismaz mamma ir priecīga, ka mani tagad redz biežāk. (Smaida.)
Es ļoti labi pārzinu situāciju Madonā, tāpēc arī piekritu šeit operēt, jo medicīnā nevar ļauties avantūrām un nevajadzīgi eksperimentēt. Madonā ārpus Rīgas ir viena no vadošajām endoprotezēšanas slimnīcām. Pateicoties lieliskajai daktera Imanta Stradiņa vadītajai komandai, gadā šeit tiek veiktas ļoti daudzas gūžas un ceļa endoprotezēšanas operācijas. Jāteic, ka pleca endoprotezēšana jau tāda pati operācija vien ir, tikai citā lokalizācijā. Šeit ir viss nepieciešamais instrumentārijs, zināšanas, sapratne un pieredze endoprotezēšanā. Madonas slimnīca mūsu nozarē – traumatoloģijā un ortopēdijā – ir tikpat spēcīga kā jebkura reģionālā slimnīca.
Lūgts pastāstīt par sevi, dakteris Vugulis atklāja, ka bērnībā kļūt par ārstu gan neesot sapņojis, bet pēc 9. klases salauzis kāju un tad nācies gan ārstēties Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā Rīgā, gan iziet ilgstošu rehabilitācijas kursu. – Tad arī parādījās interese par šo profesiju, un te arī es esmu. Arī studiju laikā neko nemainīju un tā arī paliku traumatoloģijā un ortopēdijā. Attiecībā uz specializāciju plecu locītavu ķirurģijā un ortopēdijā – dzīvē jau vienmēr ir iespēja iet pa labi vai pa kreisi. 2005. gadā toreizējais slimnīcas direktors un vēlākais Valsts prezidents Valdis Zatlers piedāvāja, vai man interesētu tieši šis novirziens. Biju redzējis un izmēģinājis, ko nozīmē ceļu, gūžas, traumu operācijas. Gribējās kaut ko jaunu, un es lecu iekšā, un nenožēloju nevienu mirkli. Patīkamākais ir tas, ka es neesmu neko pazaudējis arī no gūžas un ceļa endoprotezēšanas pieredzes, bet esmu ieguvis jaunu pieredzi pleca un elkoņa endoprotezēšanā. Mēs šodien spriedām ar dakteri Imantu Stradiņu, ka varbūt nākotnē Madonā varētu veikt arī elkoņa endoprotezēšanas operācijas. Tā ir atsevišķu cilvēku grupa, kam tas ir nepieciešams. Visbiežāk tie ir reimatoīdā artrīta pacienti un pacienti pēc traumām.
– Vai gatavojat sev arī sekotājus? – jautāju pieredzes bagātajam traumatologam. – Jā, noteikti tas ir jādara gan valstī kopumā, gan arī katrā slimnīcā. Un tāpēc jau arī šodien operācijā piedalījās jūsu novadnieks dakteris Rūdolfs Preiss, kas rezidentūru sāka Rīgā, un varbūt arī pateicoties viņam, pacientei šodien tika veikta šī operācija. Viņš man bija asistējis līdzīgās operācijās, mācoties Rīgā. Jāteic, paaudžu nomaiņa Madonā notiek daktera Imanta Stradiņa vadībā. Viņš atrod sev skolniekus, un pēc tam viņi šeit sāk arī darba gaitas. Rūdolfam Preisam šis ir pēdējais gads rezidentūrā, un var teikt, ka Madona ir ieguvusi ļoti labu jaunu speciālistu. Tas ir ideāli, ja slimnīca spēj piedāvāt jaunajam speciālistam labus, interesantus darba apstākļus ar iespēju attīstīties, jo citādāk jaunie aizlaižas projām, un viņiem neko nevar pārmest.
Valsts līmenī mēs lepojamies ar to, ka mācām arī poļu traumatologus. Pagājušajā gadā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā bija sešas apmācību grupas endoprotezēšanā. Sanāk, ka mēs, mazā Latvijas valsts, mācām 40 miljonu nāciju… Tas man ir liels gandarījums, jo mēs ar kolēģi kūrējam šos kursus, un pēdējā mēneša laikā divi no poļu ķirurgiem ir veikuši endoprotezēšanas operācijas. Tas ir ļoti iepriecinošs fakts.
01.02.2019.