Redakcijā bija ieradies madonietis Vladimirs Saveļjevs. Lūk, viņa stāsts: – Man sāka sāpēt zobs, kas bija sastrutojis. Paaugstinājās temperatūra, sapampa vaigs. Meklēju palīdzību pie vairākiem zobārstiem. Viņiem visiem ir privātprakses.
Man atteicās palīdzēt. Visi sūtīja uz Rīgu. Beidzot griezos pēc palīdzības Madonas slimnīcā, tur mani pieņēma dežurējošais ķirurgs Igors Aleksandrovs, kas nokārtoja, lai mani aizvestu uz Rīgu. Madonas slimnīcā dežurējošā zobārsta nav. Vai tas ir normāli, ja ārstniecības iestādē nav tāda speciālista? Vēlāk noskaidroju, ka Madonas slimnīcā vispār nav zobārsta, ne tikai dežurējošā. Tiesa, viena speciāliste gan ir, bet tā strādā Madonas pilsētas 1. vidusskolā.
Madonas slimnīcas valdes priekšsēdētājs Bruno Kokars skaidroja: – Tāds stāvoklis patlaban patiešām izveidojies. Zobārsti strādā privātpraksēs un var rīkoties, kā vēlas. Mēs viņus ietekmēt nevaram. Īstenībā jau tā lēma valsts – zobārstiem bija jāizveido privātprakses. Līdzīgi tas notika ar ģimenes ārstiem. Slimnīcai jānodrošina četri dežurējošie ārsti – terapeits, ķirurgs, ginekologs un anesteziologs. Viņi arī strādā.
Bet ko cilvēkam darīt, ja atklājas zoba sastrutojums? Labi, ka ķirurgs I. Aleksandrovs apmeklētājam palīdzēja un viņš nokļuva Valsts zobārstniecības un sejas ķirurģijas centrā. Vai daudzi madonieši maz zina, kur Rīgā atrodas tāda ārstniecības iestāde?
Bruno Kokars sacīja, ka līdzīga situācija ir daudzviet, arī Valmieras lielajā slimnīcā.
Viena no vietām, kur V. Saveļjevam atteicās palīdzēt, bija SIA "Švarces prakse". Jautāju zobārstei Ludmilai Švarcei, kāpēc tā noticis. Viņa labi atcerējās V. Saveļjeva ierašanos. – Jā, ieteicām viņam braukt uz Rīgu, bet tas nenozīmē, ka mēs te negribam strādāt. Teicu, ka nevaru patlaban pieņemt, man ir pilns pieņemšanas grafiks. Ja tā nebūtu, es būtu cilvēkam palīdzējusi. Viņam jau bija tā, ka pats nevarēja muti atvērt. V. Saveļjevs nav arī mans pacients, neko par viņu nezināju, – sacīja Ludmila Švarce.
Vairāk lasiet alikrakstā STARS. 04.10.2007.
Autors: GUNĀRS ZEMZARS