11. novembrī Rīgas Stradiņa universitātes aulā svinīgā gaisotnē notika Veselības ministrijas apbalvojumu pasniegšanas pasākums, lai godinātu nozares darbinieku ieguldījumu veselības aprūpes sniegšanā pacientiem. Veselības ministrijas Pateicības raksts par izcilu un godprātīgu darbu veselības aprūpes nozarē, par nenovērtējamu ieguldījumu Madonas novada sieviešu veselības aprūpē tika pasniegts Madonas slimnīcas Dzemdību nodaļas vadītājai, ginekoloģei Anitai Prušakevičai, savukārt Traumatoloģijas un ortopēdijas nodaļas vecākā māsa Zinaida Smirnova saņēma Pateicības rakstu par ilggadēju un priekšzīmīgu darbu un ieguldījumu veselības aprūpē.
Anita Prušakeviča Madonas slimnīcu par savām otrajām mājām sauc jau kopš 1991. gada, kad pēc studiju absolvēšanas Paula Stradiņa universitātē izvēlējusies darba gaitas uzsākt Madonā. Mūsu slimnīca ir dakteres vienīgā darba vieta – divus gadus viņa te pavadījusi internatūrā, bet no 1993. gada darbs sākās specialitātē.
– Mana dzimtā puse ir Balvu novada Šķilbēnu pagastā, bet no četru gadu vecuma dzīvoju Ļaudonā. Man ļoti patīk lauki, pilsētas dzīve un burzma nesaista. Zināju, ka Rīgā noteikti nepalikšu, arī Madonā negribu dzīvot – lauki mani pievelk. Gribu būt tālāk no pilsētas dzīves, laukos visapkārt ir miers un klusums, ko man arī vajag. Nebija pat domas, ka dzīvošu kaut kur citur. Kopš sevi atceros, gribēju studēt medicīnu. Manā ģimenē vecākiem nav nekādas saistības ar medicīnu, taču es jau no agras mazotnes biju iedomājusies, ka mācīšos šajā nozarē. Turklāt zināju, ka tas būs saistīts tieši ar sieviešu veselību un bērnu pieņemšanu. Mamma stāstīja, ka man senos un tālos rados ir bijusi bērnu saņēmēja – varbūt kaut kāda saistība ar gēniem tomēr tam saskatāma. Skolas laikā ļoti patika arī fizkultūra, sākumā nodomāju, ka varētu mācīties par sporta ārstu, taču, zinot, cik nopietni ir konkursi un vēl faktu, ka skoloties vajadzēs Tartu universitātē, izšķīros par labu ginekologa profesijai. Protams, ka to nenožēloju, jo darbs man patīk. Nenoliedzami, darbs dzemdību nodaļā ir grūts, apzinīgs un nopietns, jo jāuzņemas atbildība gan par mammu, gan bērnu. Pūles ir smagas, taču lielākais ārsta apbalvojums ir abu pacientu veselība. Kad process tiek veiksmīgi pabeigts, pārņem milzīgs prieks, – sajūtās dalās Anita Prušakeviča.
Viņa piebilst, ka apkārt visu laiku ir jauni cilvēki, kas neļauj ārstiem novecot un motivē uzturēt dzinuli, neatpalikt un arī bruņoties ar lielu pacietību. Kad Anita saņēmusi ziņu no slimnīcas vadītājas, ka būs jādodas uz pasākumu, lai saņemtu apbalvojumu, viņu pārņēmis apmulsums. Radies jautājums: „Kāpēc tieši es? Es taču ne ar ko īpašu citu vidū neizceļos." Tomēr nevarot noliegt, ka ieguldītā darba novērtējums un pateicība mudina turpināt darīt un strādāt. Pirms pāris gadiem Anita Prušakeviča bija izvirzīta nominācijai „Gada ārsts", bet galvenā pateicība, ko nekas cits nevar atsvērt, ir pacientu veselība un novērtējums par mediķa darbu.
Atvaļinājumu daktere parasti ņem divreiz gadā – maijā, kad sākas līdaku sezona, un ir iespēja spiningot, un rudens pusē, jo tad var doties mežā pēc baravikām un citām sēnēm. Vēl patīk arī rosīties virtuvē, pārsteidzot tuviniekus ar gardiem ēdieniem.
Zinaida Smirnova šovasar nosvinēja 50. darba jubileju, kopš Madonas slimnīcā viņa strādā par medmāsu. Viss darba mūžs aizvadīts tepat mūsu ārstniecības iestādē.
– Esmu dzimusi un izaugusi tepat Madonas novadā, lielā ģimenē. Bērnībā man bija bail no potēm, es pat muku no potēšanās. Taču savas rotaļlietas gan ārstēju, devu potes. Medicīna man interesēja no mazotnes, laika gaitā papildināju zināšanas, iestājoties koledžā un vēlāk arī universitātē, iegūstot bakalaura grādu aprūpes māsas specialitātē. Pēc izglītības ieguves dažus gadus nostrādāju Madonas slimnīcā, un tā arī te paliku. Par to ļoti priecājos, jo aprūpes māsas profesija ir ļoti nepieciešama, bez tās iztikt nevar. Jāteic, ka mana ģimene ir gana daudz cietusi no manas apzinības pret darbu, jo savus pienākumus vienmēr pildu ar lielu atbildību. Taču visi tuvinieki un bērni arī to saprot un atbalsta, jo gan ģimene, gan darbs ir prioritātes, starp kurām nākas balansēt, – stāsta Zinaida.
Viņa māsas profesijā ir ievirzījusi arī savu meitu un māsas meitas, arī jaunāko māsu. Lai gan Zinaida ir pensijā, tomēr pastrādāt vēl gribas, kaut arī tiek domāts par došanos pelnītajā atpūtā.
– Man apkārt vienmēr ir bijuši labi cilvēki, kuri atbalsta. Kad uzzināju, ka esmu izvirzīta apbalvojumam, pārņēma prieks – ir tomēr gandarījums, kad tiek novērtēts paveiktais, ieguldītais. Mans darbs allaž ir bijis mans sirdsdarbs. Mūsu kolektīvs traumatoloģijas nodaļā ir ļoti saliedēts un ģimenisks, un tas rada ne tikai labu gaisotni kolēģu starpā, bet arī ļauj pacientiem sajusties kā mājās. No sirds priecājos, ka ārstu vidū ir mūsu pašu vietējie jaunie ārsti, kuri izmācījušies par augsta līmeņa speciālistiem!
22.11.2024.