Nedēļas nogalē, atbildot uz iedzīvotāju un slimnīcas darbinieku bažām par iespējamo Madonas slimnīcas nākotni, vizītē ieradās veselības ministre Baiba Rozentāle. Tikšanās laikā viņa apskatīja infekciju, ķirurģijas un dzemdību nodaļu, kā arī tikās ar nodaļu vadītājiem.
Madonas slimnīcas valdes priekšsēdētājs Bruno Kokars atklāja, ka ministrei adresētās vēstules ar tajās paustajām bažām sasniegušas dzirdīgas ausis, tāpēc Baiba Rozentāle ieradusies, lai klātienē tās varētu izrunāt. Vienā brīdī gan viņam, gan lielai sabiedrības daļai šķitis, ka slimnīcu vēlas likvidēt.
Baiba Rozentāle komentēja: – Es caurlūkoju man adresētās vēstules, kurās bija gan apņemšanās ar esošo finansējumu nodrošināt līdzšinējās darbības turpināšanu līdz gada beigām, gan uzskaitīti Madonas slimnīcas rādītāji, tāpēc īsti nesapratu, kāpēc radušās tādas bažas. Pašreiz top bēdīgi slavenie grozījumi Ministru kabineta 1046. noteikumiem „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība". Tajā brīdī, kad pēc pašvaldību vēlēšanām tika paziņots, ka budžets ievērojami jāsamazina, arī veselības aprūpei, vēl par 45 miljoniem, tas faktiski bija jāizdara vienas dienas laikā. Uzskatu par nepieciešamu pateikt, ka iepriekšējais veselības ministrs Ivars Eglītis aizgāja ne tāpēc, ka viņš slikti strādāja, bet gan, lai pievērstu uzmanību tam, kas tad īsti ir noticis. Kā tagad moderni mēdz teikt, tas grieziens nebija lineāri vienāds visiem.
Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters arī atsauca atmiņā brīdi, kad bažas par Madonas slimnīcu bijušas lielas.
– Apliecinājums, ka šī paliek kā 24 stundu aprūpes slimnīca, laikam ir tas, ko visi vēlējāmies dzirdēt, gan slimnīcā, gan sabiedrībā. Īsās akcijas laikā iezīmējās tas, ka cilvēkiem tas ir svarīgi. No 28 tūkstošiem novada iedzīvotāju nedaudz mazāk par pusi parakstījās. Paši organizējās, paši parakstījās. Turklāt Madonas slimnīcu un apkārtējo reģionu slimnīcas šķir diezgan lieli attālumi. 12 gadu esam gājuši uz to, lai Madonas slimnīca būtu materiāli tehniski nodrošināta un iekārtota. Tagad esam sabalansējuši savu budžetu, raduši iespējas. Esam bez kredītiem, līzingiem, milzīgiem parādiem. Visās jomās varam nodrošināt labus pakalpojumus, – Andrejs Ceļapīters uzsvēra.
Slimnīcu nākotne nākamgad
Tikšanās laikā Baiba Rozentāle vairākkārt uzsvēra to, ka, ja viņa būs veselības ministre arī nākamgad, cīņa par finansējuma atrašanu un piešķiršanu veselības jomai turpināsies.
– Tas ir pirmais mērķis – salauzt cilvēku psiholoģiski, jo tas ir galējais, ko ar kādu var izdarīt. Šinī brīdī, uzskatu, nav koalīcijas, jo valdība iekšienē visu laiku cīnās. Tā kā mums ir mērķis kādu daļu finansējuma atgriezt atpakaļ veselības aprūpei, tikšanās reizēs ar Dombrovski novēroju, ka viņš ir sapratis, ka naudu veselībai vajag. Tie nebūs 45 miljoni, bet vismaz puse no tā. Es viņam pateicu, ka nekādu mistisku struktūru plānu nerakstīsim. Kad devos aizstāvēt nākamā gada budžetu, iepriekš apskatīju visu partiju programmas. Vienīgie, kas gandrīz neko neraksta par veselības aprūpi, ir Zaļo un Zemnieku savienība. Viņi to nenoliedz, bet arī neuzņemas nekādu atbildību. Viskonkrētākie savā programmā ir „Jaunais laiks" – katru gadu veselības aprūpei jāpiešķir ne mazāk kā 3,5% no IKP, un ar katru nākamo gadu par 0,5% šī summa jāpieaudzē. Parēķinot sanāca, ka mums finansējumā vajadzēja jau būt virs 7% no tā brīža, kad JL pirmo reizi tika iekļauts valdībā. Šobrīd viņi ir apsolījuši kādu pusi no mums nepieciešamajiem procentiem nākamā gada budžetā, – Baiba Rozentāle neslēpa paveikto. Viņa arī novērtēja to, ka Madonas slimnīcai nav parāda un kredīta saistību. Tuvāko divu nedēļu laikā tikšot izdarīti grozījumi 1046. noteikumu pielikumos, taču Madonas slimnīca, kas sniedz neatliekamo medicīnisko palīdzību 24 stundas diennaktī, to darīs arī turpmāk.
– Vismaz tikmēr, kamēr es būšu veselības ministre – noteikti. Taču es nevaru uzņemties atbildību par to, kas notiks tālākā laika periodā vai ar mani nesaistītos jautājumos, – ministre norādīja.
Pēc tam, kad bija apstiprinoši atbildēts uz galveno: vai Madonas slimnīca būs?, tikšanās laikā ar nodaļu vadītājiem Baibai Rozentālei tika uzdoti vairāki jautājumi:
– Pēc kāda principa slimnīcām tika uzstādīti kritēriji, ka slimnīcai, piemēram, jāpieņem 400 dzemdību gadā?
– Šobrīd ir izveidots galveno speciālistu dienests, jo speciālistu viedoklis faktiski netika ņemts vērā iepriekš. Medicīnā, vairāk nekā citās nozarēs, ir autoritātes. Līdz šim mums bija tikai profesionālās asociācijas. Es, piemēram, varu pastāstīt par kritērijiem infekciju slimībām, kas ir mana specialitāte, bet ne par pārējiem medicīnas virzieniem, tāpēc arī aicinu speciālistus. Arī jums vajag vairāk diskutēt savā starpā. Varbūt vecmātei, kam ir liela pieredze, pietiek ar 200 dzemdībām, un viņa var noturēt vajadzīgo kvalitāti. Aicinu savā asociācijā diskutēt par visiem jums svarīgajiem jautājumiem. Kokara kungs pareizi teica, ka jūs nevarat izpildīt visus uzliktos kritērijus, un tāpēc tad jākļūst par aprūpes slimnīcu? Tā sanāktu tikai slimnieku īslaicīgā aprūpe. Taču pilnīgi noteikti jūsu statuss nemainīsies. Atļaušos teikt, ka arī Alūksnes slimnīca paliks par 24 stundu slimnīcu. Varbūt jūs pārtrauksit kāda pakalpojuma sniegšanu, bet to izlemsit paši – kurā nozarē ir mazāka aktivitāte, pieprasījums. Cilvēkam, lai kur viņš būtu, ir tiesības saņemt veselības aprūpi. Ja to var izdarīt kvalitatīvi 24 stundu slimnīcā maksimāli tuvu dzīvesvietai, tad viņam tur ir arī jānokļūst.
– Kādi risinājumi būtu iespējami nākotnē?
– Tā kā finansējums ir samazināts, acīmredzot būtu jāpalielina negatīvais grozs. Man šķiet, ka tādā veidā mēs pavērtu nedaudz brīvāku logu brīvprātīgajai apdrošināšanai. Treknajos gados šķita normāla obligātā apdrošināšana. Īstenībā, tas nav tas pats, kas OCTA. Tas ir papildu nodoklis, ko administrē valsts. To var administrēt tikai no tiem cilvēkiem, kuri ir darba tiesiskajās attiecībās uz līguma pamata. Šodien Latvijā, pie pašreizējā bezdarba, pēc Saeimas datiem, tādu ir 720 tūkstošu. Tātad valstij tāpat ir jāpiemaksā par tiem, kas strādāt vēl nevar, invalīdiem, pensionāriem, bezdarbniekiem. Pārējiem, kas strādā, jāmaksā papildu nodoklis. Tāpēc obligāto apdrošināšanu neatbalstu, jo cilvēki faktiski ir apgrūtināti ar ļoti daudziem maksājumiem.
– Kā vērtējat slimnīcu apvienošanos?
– Ja slimnīcas apvienojas uz līdzvērtīgiem nosacījumiem, tad tas ir atbalstāmi. Tāpat katrā apvienības dalībniecē ir atšķirīgs materiāli tehniskais nodrošinājums un cilvēkresursi. Pēc apvienošanās katrai no apvienības slimnīcām tiek piešķirti 500 tūkstoši latu. Tas bija iecerēts kā veids, lai slimnīcas mudinātu pašas sakārtot administratīvās lietas, kas varbūt iepriekš atliktas. Visi slimnīcu vadītāji ir ļoti pieredzējuši, tā ir arī jūsu priekšrocība. Man vienmēr šķitis, ka iestādē maksimāli visam jābūt pašu, ka nav nepieciešami ārēji pakalpojumi. Apskates laikā redzēju, ka jums viss ir pašiem. Tāpēc jūsu uzņēmums darbojas veiksmīgi, bez parādiem, turklāt jums ir pašvaldības investīcijas. Kolēģiem, kuriem nepietiek kvalificētu speciālistu, iet grūtāk, jo viens cilvēks nevar strādāt piecās darbavietās. Tāpēc tur kaut kas ir jādara.
– Kā uz pārējo slimnīcu fona izskatās Madonas slimnīca?
– Latvijā slimnīcas šajos 20 gados ir ļoti attīstījušās. Iepriekšējos 15 gadus mums bija jākonkurē savā starpā, tāpēc šur tur tika neracionāli izmantota nauda. Uzskatu, ka, tikai pateicoties milzīgajam ārstu entuziasmam, slimnīcas ir noturējušās. Es esmu par to, ka slimnīcās jābūt cilvēka cienīgiem apstākļiem, ne luksusam. Madonas slimnīca izskatās vienlīdz labi ar pārējām Latvijas slimnīcām. Sliktākā stāvoklī ir tās, kuru ēkas cēla padomju laikā, jo tās ir par lielu. Pirms gadiem pieciem ar kāru aci skatījos uz Madonas slimnīcu, tā bija balta un ļoti kompakta. Nezinu gan konkrēti par jūsu personālu, vai ir pietiekami daudz darbinieku, varbūt kādā specialitātē to ir par daudz, varbūt kaut kur nepieciešama paaudžu maiņa – to labāk zināsit jūs paši un slimnīcas vadītājs.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto