Kopš aizvadītās nedēļas Madonas slimnīcā atkal ir pieejama iespēja apmeklēt narkologa konsultācijas — darba gaitas šajā medicīnas iestādē uzsākusi jaunā speciāliste EVITA KĀRKLIŅA.
Viņai veselības joma nav sveša, jo ar šo virzienu dzīves gaitas savulaik izvēlējās saistīt arī Evitas mamma, un tas esot tikai likumsakarīgi, ka meita seko mātes pēdās.
Pagājušajā ceturtdienā Madonas slimnīcas konferenču zāli piepildīja darbinieku smaidi un laba vēlējumi jaunajai kolēģei – tika pasniegti ziedi, izteikti suminājumi un veltīti stiprinoši vārdi, uzsākot jaunu darba cēlienu.
– Ļoti priecājos, ka Evita Kārkliņa ir pievienojusies mūsu kolektīvam, un tagad mūsu vidū pilntiesīgi varēs strādāt ārsts narkologs. Domāju, ka to novērtēs arī Madonas novada iedzīvotāji. Es līdz pēdējam mirklim neticēju, ka Evita strādās pie mums, jo viņu mēģināja pārvilināt uz citām darba vietām. Tāpēc es ļoti priecājos, ka šī jaunā speciāliste izvēlējās palikt pie mums. Visu vārdā Jums, Evita, novēlu, lai nezūd un vienmēr saglabājas profesionālais gandarījums, kā arī izdodas sabalansēt privāto dzīvi ar darba jautājumiem. Turpinot tradīciju, mūsu visu vārdā pasniedzu Jums šo atgādinājumu, ka tieši šajā datumā esat beigusi rezidentūru, un lai šī dāvaniņa sasilda Jūsu sirdi. Kolēģi ir gatavi Jūs atbalstīt un vienmēr sniegt padomus, – svinīgajā runā sacīja Madonas slimnīcas valdes priekšsēdētāja Līga Šerna.
Evitai Kārkliņai ir arī psihiatra specialitāte, viņa ir mērķtiecīgi gājusi pretī sasniegumiem, darbs medicīnā ir viņas sirdslieta. Papildus psihiatra profesijai Evita izvēlējusies apgūt arī narkologa specialitāti. Līga Šerna uzsvēra – cerams, ka no oktobra Madonas slimnīcā varēs atsākt arī tās šoferu komisijas, kurām vajadzīgs narkologa slēdziens.
– Esmu vietējā, dzīvoju netālu no Madonas, un tā bija dabiska izvēle atgriezties šeit. Mana mamma ir medicīnas māsa, viņa strādā šajā slimnīcā, un es jau kopš bērnības ļoti bieži apgrozījos šajā vidē. Tieši Madonas slimnīcā bija mans pirmais darbs – es strādāju par apkopēju. Man šķita pavisam saistoši un atbilstoši sākt no pašas apakšas un pamazām augt. Tālāk strādāju par sanitāri Rīgā, izlaidu vienīgi medicīnas māsas stadiju un pārlēcu uz ārstiem. Man bija jāizvēlas starp divām sev tuvām lietām – medicīnu un mūziku. Man mūzika ļoti patīk, esmu beigusi mūzikas skolu un dziedājusi korī. Bet, tā kā ar mūziku īsti nopelnīt nevar, tā palika tikai hobija līmenī, un izlēmu studēt medicīnu, – par sevi pastāsta Evita Kārkliņa.
Jautāta, kāpēc izvēlējusies apgūt tieši narkologa un psihiatra specialitāti, Evita atbild – viņai ļoti patīk uzklausīt citus. Pabeidzot rezidentūru, Evita sapratusi, ka narkoloģija esot diezgan tuva un saistoša, tāpat mācību laikā, studējot psihiatriju, vajadzējis iziet narkoloģijas ciklu.
– Mani ļoti ieinteresēja palīdzēt cilvēkiem, mēģināt viņu labā izdarīt vairāk. Uzņemšanas nodaļā redzot, kādi jaunieši tiek ievesti slimnīcā – ar dažādām atkarībām, intoksikāciju -, es gribēju palīdzēt, gribēju saprast, kāpēc viņi lieto, kāpēc atkal ir norāvušies. Vislielākais pluss pavisam noteikti man kā speciālistam savā darbā ir redzēt progresu ārstēšanās laikā. Psihiatrijā un narkoloģijā diemžēl nekad nebūs tā kā, piemēram, ķirurģijā, kad pacients pēc operācijas atlabst un ir pilnībā izveseļojies. Mēs varam situāciju nostabilizēt un cerēt, ka pacients neatgriezīsies regresijā. Vislielākais prieks ir redzēt, ka pacients atveseļojas un saka, ka jūtas labāk. Otrkārt, patīkamu sajūtu rada ikviens pateikts paldies, jo šo vārdu negadās dzirdēt bieži. Kā mīnusu savā darba ikdienā varu minēt to, ka pacientu tuvinieki ne vienmēr saprot, kāpēc pēc mēneša šis pacients tiek izrakstīts. Viņi no mums sāk prasīt vairāk, nekā drīkstam sniegt. Skumjas rada arī pacientu negaidīta nāve, ar ko arī esam saskārušies, un, protams, tas, ka pacienti regulāri pie mums atgriežas, lai gan šķiet, ka viņi jau tikuši uz pareizā ceļa, – norāda Evita Kārkliņa.
Lūgta paust viedokli par to, kādi inovatīvi risinājusi būtu noderīgi Madonas slimnīcai, lai tiktu uzlabota pakalpojumu sniegšanas kvalitāte un iestādes darbs, Evita Kārkliņa neslēpj – ļoti nepieciešama ir multidisciplinārā komanda, ko jau ieviesušas lielās psihiatriskās slimnīcas, jo tikai ar narkologu, psihiatru un māsiņu nepietiek.
– Vairāk būtu jākoncentrējas uz fizioterapiju, vajadzētu arī rehabilitologu un vēl papildu citu profesiju pārstāvjus, kuri darbotos ar pacientiem. Viņiem ir vairāk jādarbojas, ļoti vajadzīgi būtu arī dienas centri ar specifiskām nodarbēm. Pacienti lielākoties ir vientuļi, un tad viņiem vismaz būtu mērķis kaut ko darīt, iesaistīties. Ja nodaļai varētu pievienot arī papildu speciālistus, tas būtu lieliski un pacienti to novērtētu. Diemžēl jauno speciālistu piesaiste ir atstāta tikai pašvaldības ziņā. Jau studiju laikā bija māsu un ārstu prakse, un to vajadzētu daudz aktīvāk realizēt, lai ārsti būtu tiesīgi mācīt un studenti varētu nākt praksē. Tas būtu pirmajā vietā – jaunās vides un darba iepazīšana – pacienti, personāls, iestāde kopumā. Tas jau var uzrunāt lielā mērā. Otrs, protams, ir dzīvesvietas nodrošināšana, ko pašvaldības arī piedāvā. Treškārt, noteikti būtu jābūt iespējai iziet apmācību ciklu. Protams, ne visi cikli visās slimnīcas ir iespējami specifikas dēļ – es diemžēl nevarēju šeit iziet apmācības ciklu narkoloģijā, jo šajā slimnīcā nebija ārsta, bet, ja tas būtu iespējams, es ļoti priecātos. Es visus nepieciešamos apmācību ciklus izgāju Rīgā un Jelgavā. Rezidentūras laikā studentus noteikti būtu pa nedēļai jāsūta uz slimnīcām, lai viņi jau laikus iepazīst vidi, darba apstākļus. Manuprāt, tas ļoti palīdzētu piesaistīt jaunos speciālistus, ja vien reģionālajās slimnīcās tas būtu iespējams. Mani centās pierunāt palikt gan Rīgā, gan Jelgavā, bet šeit dzīvo mana ģimene un mana "otrā pusīte", un man šķita ļoti loģiski pieņemt lēmumu strādāt Madonā. Man ir arī ļoti brīnišķīga māsiņa – zinoša, jauka. Es no pacientiem sagaidu, lai viņi nebaidās, lai nāk uz konsultācijām. Ļoti būtiska ir arī laipna attieksme, uz ko es ļoti ceru, – smaidot saka Evita Kārkliņa.
12.09.2023.