Diagnoze „ļaundabīgais audzējs" sagriež ar kājām gaisā dzīvi ne tikai pacientam, bet arī tuviniekiem. Ārstēšanās procesā ir skaidrs algoritms, ko darīt, taču pēc ārstēšanas bieži iestājas tukšums, kam seko bailes, ka slimība atgriezīsies, stress, domas par to, ka apkārtējie nespēj un nesaprot, kā palīdzēt.
23. oktobrī Madonā, sociālajā centrā (Parka ielā 6), notiks seminārs par psihosociālo rehabilitāciju un tās lomu onkoloģiskās aprūpes procesā – „Psihosociālā rehabilitācija pēc onkoloģiskas slimības – jauns sākums dzīvei?".
Semināra mērķis ir iepazīstināt ģimenes ārstus, sociālos darbiniekus un citus interesentus ar psihosociālās rehabilitācijas onkoloģiskajiem pacientiem iespējām un perspektīvām Latvijā. Par šiem jautājumiem seminārā runās Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Onkoloģijas centra galvenā onkoloģijas speciāliste profesore Dace Baltiņa un Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības „Dzīvības koks" vadītāja Gunita Berķe.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Nav noslēpums, ka aizvien vairāk cilvēku sastopas ar diagnozi „vēzis". Ik gadu no jauna šo diagnozi uzzina vairāk nekā 11 tūkstoši cilvēku, savukārt vairāk nekā trīs tūkstoši ik gadu saņem pirmreizējo invaliditāti, kas balstīta šajā diagnozē.
Kā rāda „Dzīvības koka" veiktais pētījums, pēc aktīvā ārstēšanas perioda gandrīz 50% pacientu sastopas ar depresijas simptomiem, 30% no viņiem uzskata, ka šīs izjūtas viņus piemeklē „bieži" vai „ļoti bieži", 15% ir apsvēruši domu par pašnāvību, 8% to par to domā „bieži" un „ļoti bieži". Salīdzinoši: aktīvās ārstēšanas laikā ar depresiju saskārušies 60% respondentu, no tiem 43% to novērtē kā „biežu" un „ļoti biežu" situāciju. Savukārt pašnāvības domas atzinuši 16%, no tiem 8,5% atzinuši tās par „bieži" un „ļoti bieži" sastopamām.
Kā sociālās grūtības aktīvās ārstēšanas laikā respondenti atzīmējuši grūtības veidot attiecības ar partneri – gandrīz 50%, bet 35% gadījumu uzsvērts, ka šāda problēma ir „bieži" vai „ļoti bieži". Tāpat atzīmētas komunikācijas problēmas ar apkārtējiem – 41% respondentu vērtējumā, kā arī pausta nepatika iet sabiedrībā un noslēgšanās no apkārtējiem – 45%, bet 60% gadījumu pausta pārliecība, ka kopumā trūkst informācijas par visu. Pēc ārstēšanas perioda grūtības veidot attiecības ar partneri saglabājas 45% respondentu, 30% atzīmējuši šo problēmu kā „bieži" un „ļoti bieži" sastopamu. Komunikācijas grūtības ar apkārtējiem kā problēma novērtēta 36% gadījumu, noslēgšanās no apkārtējiem saglabājas 32% gadījumu, bet informācijas trūkums 50% novērtēts kā problemātisks.
Latvijā šobrīd psihosociālo rehabilitāciju onkoloģiskajiem pacientiem ievieš biedrība „Dzīvības koks", īstenojot programmu, kas sagatavota sadarbībā ar Norvēģijas speciālistiem. Rehabilitācijas programmas tiek īstenotas kopš 2009. gada, tajās piedalījušies gandrīz 500 cilvēku no visas Latvijas, tajā skaitā arī no Madonas.
Lūdzam interesentus pieteikties semināram: t. 67625339, e-pasts [email protected].