Cīņā ar „Covid-19" medicīnas nozares darbinieki bija tie, kuri faktiski stājās pirmajās frontes līnijās bez jebkādiem konkrētiem ieročiem. Par vīrusu joprojām ir jautājumi, pret to nav izgudrotas zāles vai vakcīnas, taču nu vismaz ir zināms, pret ko jācīnās. Sākumā nebija pat tā. Sarunā par šo neziņas pilno „Covid-19" laiku, kas nepavisam nav pilnībā noslēdzies, ar SIA „Madonas slimnīca" medicīnisko direktori, ambulatorās nodaļas vadītāju, pēc izglītības – infektoloģi, ASTRĪDU SVILĀNI jautāju: – Kādus secinājumus jau šobrīd varam izdarīt?
– Kad „Covid-19" tikko sākās Latvijā, piedalījos pirmajās sanāksmēs un teicu – labāk sākumā darīt „nedaudz par daudz", nekā pēc tam konstatēt „ai, bet tomēr vajadzēja…". Tad laiks jau būtu aizgājis. Tādēļ uzskatu, ka valdība šoreiz darīja daudz, pareizi un laikus ar šiem ierobežojošajiem pasākumiem, ārkārtējās situācijas izsludināšanu.
– Kādu atminaties slimības sākumposmu?
– Bija ļoti daudz neziņas un baiļu. Medicīnā, sevišķi infekcijās, ir princips, ka pie katra pacienta jāiet kā pie potenciāla inficētā ar jebkādu infekciju. Nevienam uz pieres nav rakstīts, vai viņam ir HIV, kas turklāt ir konfidenciāla lieta, ko cilvēks var izvēlēties neteikt; vai viņam ir B vai C hepatīts. To nezinām. Šeit bija tas pats. Tikai ikdienā pie tā jau varbūt bijām pieraduši, bet „Covid-19" arī ārstiem bija kaut kas jauns, nezināms. Pirmajiem, kas gāja ņemt analīzes vai runāties ar slimniekiem, bija ļoti grūti psiholoģiski. Varbūt mazāk bija bail par sevi, kā par to, ka slimību varētu nodot tuviniekiem, bērniem, vecākiem… Par laimi, novadā nevienu saslimušo tā arī nekonstatēja; bet pacientus uz Madonas slimnīcu ved arī no citurienes, no tādiem novadiem, kur „Covid-19" tika izplatījies – no Rēzeknes, Jēkabpils, Valmieras, Cēsīm, Priekuļiem, Vecpiebalgas.
– Vai mazāka saslimušo skaita dēļ bija vieglāk izsekot līdzi „Covid-19" saslimšanas gaitas ķēdītei Latvijā?
– „Covid-19" gadījumā izrādījās, ka kontrole, kas jānodrošina iebraukušajām vai kontaktā ar saslimušo esošām personām, bija viena no būtiskākajām. Cilvēka daba tomēr ir tāda – ja kādu noteikumu būs pārkāpis un tā rezultātā saslimis, vai viņš to godīgi pateiks? „Es biju aizgājis pie draugiem" vietā pasaka: „Varbūt veikalā noķēru." Bet, izsekojot līdzi tai ķēdītei, varējām secināt, ka veikalā saslimšanas gadījumi neizcēlās praktiski nemaz. Tātad atkal pierādās –
distance divi metri, uzturēšanās ilgums sabiedriskās vietās, ciemošanās. Veikalā tomēr diez vai ar pārdevēju 20 minūtes apspriežam nezin ko, lai pa šo laiku paspētu saķert vīrusu; bet uz virsmām, priekšmetiem tas ilgi dzīvot nevar, tam vajag tiešo kontaktu no dzīva organisma.
– Daudzi iedzīvotāji sākotnēji apšaubīja „Covid-19" nopietnību, jo, piemēram, no gripas arī ik gadu mirst daudzi cilvēki.
– Šis ir vīruss, kurš mainījis sugu robežu; iepriekš tas piemita tikai kādiem noteiktiem dzīvniekiem, līdzīgi kā putnu gripas gadījumā, tas pēkšņi pārgāja pie cilvēka. Un organisms ko tādu nepazīst, nav antivielu, mēs nezinām, kā tas uzvedas un kā ar to cīnīties. Pret „Covid-19" vēl joprojām nav zāļu. Vakcīnu, pie labākajiem apstākļiem, sola tikai aptuveni pēc gada. Gripa ir nejauka, es pat teikšu, ja nebūtu gripas vakcīnu un medikamentu, ar tās izraisītajām komplikācijām gripai būtu pat vairāk upuru un tā, iespējams, pat pārspētu „Covid-19" bīstamībā. Vienkārši gripa pastāv ilgāk un mums jau ir ieroči cīņā pret to.
– Vismaz šobrīd, kā šķiet, esam tikuši cauri ar nosacīti „vieglāko" slimības gaitas scenāriju.
– Jā, bet „hops!" pilnīgi noteikti pateikt nevaram, jo ar infekcijām ir kā ar bitēm, kur nekad neko nevar zināt. Redzam arī Ķīnas piemēru, kur atkal viss sācies no jauna, Pekinā ir karantīna, skolas ciet.
Latvija ir tikusi cauri diezgan viegli; jāuzsver – līdz šim. Mūs pasargāja gan tas, ka cilvēki klausījās un ievēroja drošības noteikumus, gan tas, ka tobrīd nenotika lieli pasākumi. Piedevām tās noteikti bija arī nacionālās īpatnības. Dienvidu valstīs iedzīvotāji ir ļoti komunikabli, dod bučas katram sastaptajam, mēs kā ziemeļnieki esam stipri atturīgāki. Jāskatās arī saslimušo skaits procentuāli iedzīvotāju skaitam, tad esam gana vidēji pēc rādītājiem. Turklāt kādā blīvumā dzīvojam mēs un kādā, piemēram, Ķīnā?
Pastāv vēl dažādas versijas, kāpēc postpadomju valstis vieglāk tika cauri sveikā. Mums joprojām ir saglabājies Slimību profilakses un kontroles centrs; ir valstis, kur tāda nav un nekad nav bijis. Otra lieta, mums joprojām palicis diezgan daudz vakcinēto pret to pašu tuberkulozi. Tika dzirdēta teorija, ka tur, kur iedzīvotāji vakcinēti pret tuberkulozi, kas arī ir plaušu saslimšana, pret „Covid-19" ir neuzņēmīgāki vai pārslimo vieglāk. Varbūt tā ir sakritība, to redzēsim pēc laika. Vai tā arī neuzzināsim, kāpēc vienā valstī pārslimo mazāk, vieglāk, bet citā – vairāk.
– Kādus saskatāt ieguvumus no šī pandēmijas laika jeb mācības turpmākajai nākotnei?
– Distancēšanās veikalā ir laba no dažādiem aspektiem, tai skaitā arī citu slimību izplatības ziņā. Tam, ka jāmazgā rokas, cilvēkiem nevajadzētu būt nekādam jaunumam vai lielam ierobežojumam. Tam tā būtu jābūt un jāpaliek jebkurā gadījumā.
„Covid-19" ļoti daudz iemācīja strādāt attālināti visās jomās, pat tajās, kur jau sen bija doma kaut ko ieviest elektroniski, bet vienmēr tam nepietika laika. Tagad laiks bija, vajadzība spieda, un cilvēki atrada variantus. To atļauj arī tik daudzās komunikāciju sistēmas mūsdienās. Tai skaitā medicīnā ieviesa attālinātās konsultācijas; protams, ir lietas, kur pilnīgi bez rokas pielikšanas nekad nevarēs ārstēt. Sākot ar to, ka pie vēdersāpēm tas tomēr ir jāiztausta, beidzot ar operācijām.
Bet tur, kur tas ir iespējams un kur nav vajadzības cilvēkam nākt klātienē, šo praksi var turpināt. Piemēram, invaliditātes grupu kārtošana. Iepriekš cilvēkiem ar veselības problēmām vai pārvietošanās grūtībām kaut kur bija jābrauc atrādīties. Tagad pietiek ar dokumentāciju, to var pārsūtīt elektroniski, pastāv drošie elektroniskie paraksti, tā ka arī kādas krāpšanās principā ir izslēgtas. Tas ir pozitīvi, kā „Covid-19" pamainīja dažas šīs jomas.
– Dzīvojam vīrusu laikmetā, kad jābūt gataviem arī kādai nākamajai iespējamai pandēmijai. Vai esam?
– Gatavāki esam, bet savā uztverē pret notiekošo nekad nebūsim vienlīdzīgi. Piemēram, vieni gatavoja masku, cimdu un dezinfekcijas līdzekļu krājumus, citi tos nelieto nemaz. Abi gadījumi varbūt nav īsti pareizi. Kā galvenais jāmin – ievērot samērību, piesardzību un klausīt speciālistus it visās lietās. Tāpat, ja cilvēks slims un viņam vienalga, kas notiek ar pārējiem – iešu uz darbu vai pie vecākiem. Pat ja pats izslimosi viegli, bet tas otrs nomirs, vai nemocīs sirdsapziņa? Citi to varbūt neuzzinās, bet pats zināsi. Sieviete Igaunijā šo visu ignorēja un aizgāja uz darbu, rezultātā 15 kolēģi saslima! Nevajag tēlot varoni, jābūt tomēr atbildīgiem.
19.06.2020.