Vēža diagnozes uzzināšana saslimušajam ir liels pārbaudījums. Psihologi uzskata, ka jebkurš cilvēks pēc šīs vēsts saņemšanas iziet vairākas tipiskas psiholoģiskās reakcijas fāzes.
Kā pirmo cilvēks pārdzīvo šoku. Tam seko noliegums – nē, vēzis man nevar būt. Pacients nesamierinās ar domu, ka viņam ir ļaundabīgs audzējs un vajadzīga nopietna ārstēšanās. Tālāk nāk agresija – kāpēc man tāda nelaime, bet citiem ne. Cilvēks kļūst neiecietīgs un visur meklē vainīgos savā slimībā. Nākamā ir tā sauktā kaulēšanās fāze, kad cerības uz izveseļošanos, kas ļoti bieži ir pilnīgi reālas, mijas ar bažām par bēdīgu likteni. Vēlāk var iestāties depresija. Samierināšanās un reālās situācijas pieņemšana nāk pašās beigās.
Bet šis iedalījums fāzēs nav jāuztver kā grafiks, pēc kura nu tagad katram saslimušajam noritēs psiholoģiskā reakcija. Daudz kas ir atkarīgs, ja tā var teikt, no cilvēka „psiholoģiskās konstitūcijas", no tāda kā „psihoemocionālā portreta". Katras fāzes norises ilgums var būt ļoti atšķirīgs, tās mijas viena ar otru, un to secība var mainīties gan vienā, gan otrā virzienā.
Vajadzīga speciālista palīdzība
Lielākai daļai vēža slimnieku būtu vajadzīga psiholoģiska palīdzība, kas varbūt varētu „savest kārtībā" viņu psihoemocionālo stāvokli, līdz ar to uzlabojot pacientu dzīves kvalitāti. Tikai ap 20-30 procentu slimnieku, kas iestājas stacionārā, ir noskaņoti optimistiski, saprot ārstēšanās nepieciešamību un to, ka īstenībā viņiem ir ļoti lielas izredzes uz pilnīgu izveseļošanos, ka viņi pēc ārstēšanās pabeigšanas varēs dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tikt galā ar saviem pienākumiem mājās un ģimenē, kā arī atgriezties algotā darbā.
Uzzinājis par smago slimību, cilvēks sāk no daudz kā baidīties, par daudz ko uztraukties. Viņš raizējas, ka slimība radīs kādus ierobežojumus, ka nebūs vairs tā kā agrāk un kaut kas savā dzīvē ir jāmaina. Un tiešām tā arī ir, pat tad, ja ļaundabīgais audzējs atklāts agrīnā stadijā un prognoze ir laba, vēl pēc ārstēšanās savai veselībai jāpievērš īpaša uzmanība, lai novērstu recidīvu jeb jaunu slimības uzliesmojumu. Ir jāievēro veselīgs dzīvesveids, jālieto pilnvērtīgs uzturs, nedrīkst pārstrādāties, jāgādā par savu psihoemocionālo komfortu un jāizvairās no stresa situācijām. Tas viss ne vienmēr tik viegli izdodas.
Daudziem cilvēkiem vēža diagnozes uzzināšana ir liels satricinājums, kas „izsit" no ikdienas rutīnas. Un tas ir piemērots brīdis, lai savā dzīvē kaut ko mainītu ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Lai pārvērtētu savu attieksmi pret dzīvi, pret līdzcilvēkiem, lai atšķirtu svarīgāko no mazsvarīgā, lai padomātu par savu garīgo pasauli, par emocionālo un jūtu sfēru.
Vairāk laiset laikrakstā STARS. 13.12.2007.
Autore: LAURA KLIMKĀNE
onkoloģe
Rīgas Austrumu slimnīcas veselības veicināšanas speciāliste